zvejniecība

Pirmo reizi Jūrmalciema nosaukums ir lasāms 1919. gada kartēs pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, taču, kad šī apdzīvotā vieta šādi nosaukta pirmo reizi, nav zināms. Savukārt 1637. gada kartēs tagadējais Jūrmalciems uzzīmēts un dēvēts par Zībenbergu jeb tulkojot – Septiņkalne.

Nīcas senlietu krātuves vadītāja Gita Vanaga apstiprina – Zībenbergs ir uzskatāms par Jūrmalciema sākotnējo nosaukumu. Šīs senās kartes, kuru kopijas Nīcas senlietu krātuve dabūjusi no Liepājas muzeja, un gadskaitlis, kas fiksēts hercoga grāmatā, tad ir tie atskaites punkti, pēc kā Jūrmalciems atzīmē savu pastāvēšanu. Pirmo reizi Jūrmalciems svinēja 350 gadu jubileju, tas noticis pagājušā gadsimta 80. gados.

Ekrānšāviņš no liepajniekiem.lv

Attēls pārpublicēts no Sofijas Laivas mājas lapas

Foto - Uldis Briedis. Attēls glabājas Nīcas senlietu krātuvē.
Nīcas senlietu krātuves foto. 21.09.1921. Jūrmalciema zvejnieki

Foto: J.Janševskis "Nīca" 1929

Tradicionāli svētki Jūrmalciemā ir Reņģu svētki.

Foto: Andris Gertsons 2019

Jūrmalciema interešu kopas “Kalvas” pavāres stāsta, ka no reņģēm varot pagatavot visu, ko sirds kāro. Degustāciju galds jau ceturtajos Reņģu svētkos tāpēc bija garš un piekrauts. Nez kāpēc dziesmas par reņģi gan nenāk prātā, un Nīcas vīru koris svētku atklāšanā dziedāja “Laša kundze acis bola”.

“Kalvas” sadarbībā ar Nīcas novada pašvaldību bija sagatavojušas svētku programmu, kurā bija darbnīcas un sportiskas atrakcijas bērniem un ģimenēm. “Cenšamies, lai būtu labi, gardi un interesanti pavadīts laiks,” svētku dalībniekus uzrunāja interešu kopas vadītāja Irēna Krētaine. “Nemainīga ir zivju zupa un svētku vaininiece reņģe.” Siltais laiks bija cilvēkus izvilinājis no mājām, tie pirka zivis, piedalījās stafetēs vai vienkārši paēnā klausījās Lieģu kapelas “Luste” jautro mūziku. Šī gada svētku jaunums bija ekskursija uz netālajām “Ciestomu” mājām, kur Arta Vecbaštika izrādīja seno priekšmetu, to skaitā zvejas rīku, mantojumu.

Pēc “Kalvu” sagatavotās informācijas, Jūrmalciemā reņģes senāk dēvētas par strimalām vai siļķēm. Zvejnieki tās iedalījuši ievu siļķēs, ko ķer ievziedu laikā, jurģenēs, kas ķeras ap Jurģu laiku un tanku siļķēs, ko ved krastā no septembra līdz novembrim. Vaicāti, kā šogad veicas ar ievu siļķēm, zvejnieki stāstīja, ka pirms nedēļas reņģes bijušas, tagad neesot. Kā parādījušies grunduļi, tā reņģes prom. “Zivju nav arī tāpēc, ka jūrā nāk ķīmija. Zemnieki miglo laukus arī pa grāvjiem, lai gan tas aizliegts, tas viss ietek jūrā,” sūrojās zvejnieki. Tā nu kūpinātava tagad darbināma reti. Reņģu kūpināšanas meistarklases laikā zivis bija gatavas 40 minūtēs. “Kad reņģes nāk vairāk un jākūpina no vietas, var vēl ātrāk. Atkarīgs arī no citiem apstākļiem – vienu dienu nekūp, citu dienu kūp,” stāstīja zvejnieks Gatis Ķergalvis.

Kūpināta zeltaini mirdzoša reņģe ir tikai viena no iespējām, zina “Kalvu” saimnieces. “Ļoti daudz var no reņģēm pagatavot. Klāt var likt visu, ko sirds kāro, – tomātu mērci, etiķi, sīpolus, ķiplokus, gatavot marinādes – visu, kas pašam garšo,” atklāja Inga un Sandra. Valija Ķergalve un Anita Damberga vārīja tradicionālo zivju zupu. “Kaut kas jādara, lai cilvēki būtu paēduši,” nosmējās aizņemtās pavāres. Lai arī sastāvdaļas nemainās, zupa ik reizi sanākot atšķirīga.

Teksts: liepajniekiem.lv

Joprojām, arī 2022.gadā, Jūrmalciemā zvejniekus sauc par zvejiem, kā arī, valsts piešķirto kvotu robežās, sezonas laikā notiek piekrastes zvejniecība. Tāpat Zvejnieksvētki jūlijā ir neatņemama ikgadēja tradīcija. 2022.gada 9.jūlijā aizvadīti jau 51. Zvejnieksvētki.

17.08.2011. Valodas un folkloras pētnieki turpina apzināt Jūrmalciema un Nīcas bagāto senatnes mantojumu.

Arī šovasar tur notika ekspedīcija, kurā piedalījās Liepājas Universitātes Kurzemes Humanitārā institūta pētnieki un astoņi studenti, LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Brigita Bušmane, kā arī filoloģijas doktors Aleksejs Andronovs no Sanktpēterburgas Universitātes (Krievija) kopā ar četriem studentiem. Ekspedīcijas tēma – “Tradicionālā virtuve Nīcā un Jūrmalciemā”.

Jātver, kamēr nav gājis zudumā

Lai gan šīs vasaras ekspedīcijas tēma bija vērsta uz virtuves un ēšanas tradīciju apzināšanu, tajā neizpalika arī valodas īpatnību pētīšana. “Mēs varam atzīmēt to, ka katrai ekspedīcijai izvēlamies kādu noteiktu tēmu,” stāstījumu par Nīcā un Jūrmalciemā iegūto iesāka Kurzemes Humanitārā institūta pētniece Gita Girņus. Viņa pastāstīja, ka studenti, gatavojoties ekspedīcijai, jau mācību laikā izstrādājuši uzdodamos jautājumus, lai būtu skaidrībā, ko vēlas iegūt no saviem teicējiem. Pētniece vērsa uzmanību uz to, ka tagad studenti vēl strādā pie ierakstiem, lai tos atšifrētu. Studentu, kurus interesēja valodas īpatnības, bija pat vairāk nekā senās virtuves noslēpumu apzinātāju.

“Mēs kopā aptaujājām trīspadsmit teicēju,” saskaitījusi pētniece Liene Markus-Narvila, kura kūrēja ar valodu saistītos pētījumus. Pieredzējušie un jaunie pētnieki devās uz vietējo iedzīvotāju mājām.

Ekspedīcijas dalībnieki novērojuši, cik svarīgi ir veidot kontaktu ar teicēju, jo sākumā uzrunātais cilvēks aizbildinās, ka viņš jau neko jaunu un interesantu nevarēs pastāstīt. Tikai, jūtot patiesu interesi, teicējs pamazām atraisās, un, kad viņš vairs nedomā par klausītājiem, var sadzirdēt gan vietējās valodas īpatnības, gan stāstus, kas raksturo novadu, apkārtni un cilvēku dzīvi.

“Ir ļoti svarīgi pārliecināties par to, kas saglabājies un kas gājis mazumā. Īpaši būtiski tas ir jaunajai paaudzei, mūsu studentiem, jo arī vietējie jaunieši jau vairs nerunā tā un nelieto tādus vārdus kā viņu vecvecāki,” sacīja Brigita Bušmane, pamatojot, kāpēc vēl aizvien pētniekiem ir interesanta Nīca un Jūrmalciems. Iegūtie materiāli tiek apkopoti, veidojas publikācijas.

Ūdu striegšana tuvplānā

“Ļoti interesanta tikšanās mums bija ar Gitu Vanagu Jūrmalciemā. Viņa ir senlietu krājuma glabātāja,” atcerējās Gita un Liene.

“Viņa savākusi bagātīgu seno darba rīku klāstu. Tos cilvēki lietojuši novados, kur maizes darbs saistīts ar zvejniecību, un tie izmantoti no paaudzes paaudzē,” pastāstīja Liene Markus-Narvila. Liels ieguvums ir Gitas Vanagas atmiņas par šiem darbarīkiem. Vēl bērns būdama, teicēja bijusi lieciniece, kā ar tiem darbojas. Tieši jaunākajai paaudzei bijis uzticēts striegt ūdas. “Un tas nozīmē ēsmas sagatavošanu un likšanu uz āķiem,” iztulkoja ekspedīcijas dalībnieces. Pēc tam tie āķi laisti jūrā, un uz tiem ķertas mencas. Ūdu striegšana bijis ilgs un pacietību prasošs process. Bez tam, lai bērnus laistu pie īstā darba un lai viņi neizniekotu vērtīgo ēsmu – zivju gabaliņus, vispirms bijis jātrenējas striegt ūdas ar kartupeļu mizām.

Mīkstā “r” meklējumos

Tipiskās valodas īpatnības, kas saglabājušās Nīcā un Jūrmalciemā, var saklausīt tikai tad, kad ļauj teicējai atraisīties. Sanktpēterburgas pētnieku Alekseju Andronovu, kas nodarbojas ar   baltu valodu teorētiskās un sastatāmās gramatikas jautājumiem, ļoti interesēja, vai mūspusē vēl lieto mīkstināto “r”. Viņa secinājums bija, ka maz, bet atsevišķos gadījumos šī nacionālā īpatnība parādās, īpaši, kad teicēja nepiedomā pie tā, ka kāds klausās. Tad leksika kļūst tradicionāla. Vēl pētnieki saklausīja raksturīgo plato “ē” burtu, saglabājušās tādas vārdu formas kā pirtīna, meitīna, bērnīns. “Žēl, bet šīs formas jau sāk zust,” secināja Liene Markus-Narvila.

“Tāpēc jāapzina viss, kas tur vēl atrodams. Pie Artas Vecbaštikas varējām aplūkot tādu darbarīku kā ūdu klāvi – tie ir simtastoņdesmit āķu, kurus iegremdē jūrā.”

Ciemošanās pie Artas Vecbaštikas “Ciestomu” mājās deva bagātu materiālu ekspedīcijas dalībniekiem. “Viņas ģimene dzīvo šajās mājās un cenšas saglabāt  seno laiku tradicionālo dzīves stilu, sākot jau ar mājas iekārtojumu,” atcerējās pētnieces. Klētiņā un šķūnītī atrodami daudzi un dažādi etnogrāfiskie priekšmeti, to vidū gan darbarīki, gan tautas tērpi. “Artai pašai ir oriģinālais Nīcas tautas tērps, ar kuru viņa ļoti lepojas un kuru viņa valkā godos. Pie viņas glabājas arī savāktie tautas tērpa piederumi – krekli, lindruki,” pieminēja Gita.

Menca visā tās godībā

Ekspedīcijas laikā studenti, kopā sanākuši, pārrunāja, ko dzirdējuši, ko ieguvuši, kas pārsteidzis. No apzinātajām receptēm jauniešos vislielāko pārsteigumu raisījis tas, ka saldā maizes zupa ēsta kopā ar siļķi, tas šķitis kaut kas nesavienojams. Teicēja vēl piemetinājusi, ka  labi daudz cukura jāliek klāt zupai.

Pārējās receptes bijušas zvejniekciemam raksturīgas un pieņemamas. Uzturā daudz lietotas zivis, zvejas laikā – cepts un vārīts svaigais loms, bezmaz pie katras mājas populāras bijušas kūpinātavas, kur iekuram lietoti priežu čiekuri. Zivis arī kaltētas saulē. Un, protams, zivju karaliene Jūrmalciemā bijusi menca, saukta arī vīriešu dzimtē – mencis. “Kaut arī zeme pie jūras nav auglīga, tā ir smilšaina, uzturā lietoti visi dārzeņi, ko vien varēja piemājas dārziņā izaudzēt,” sacīja Gita Girņus. Pētnieki arī ievēroja kādu īpatnību – praktiski katras zvejnieku mājas tuvumā, kur apkārt baltās smiltis, starp kāpām var ieraudzīt tādu kā ieplaku, kā lauciņu. Tur savulaik stādīti un audzēti kartupeļi, dārzeņi, un, lai tie sakņotos, neauglīgās baltās smiltis vienkārši noraktas.

Jūrmalciema pastāstiņi

# Zivis kūpina divējādi: rūkūzī un bedrē. Rūkūzis ir būddele (jeb būdiņa), kurā notiek tā sauktā aukstā kūpināšana, zivis kūpina ar aukstiem dūmiem. Tur parasti kūpina mencas un lašus. Otrs kūpināšanas veids ir bedrē. Bedri izliek ar dēļiem un uztaisa vāku. Bedrē zivis tiek kūpinātas ar ciekožiem jeb priežu čiekuriem, ko pirms tam salasa un izžāvē.

# Jūrmalciemā katrai mājai senāk bijusi sava īpaša zīme, kas bijusi attēlota ne tikai mājas zīmē, bet arī atradusies uz atsevišķiem zvejas piederumiem, piemēram, tīkliem, lai nozaudēšanas gadījumā to varētu atrast un nodot īpašniekam.

# Interesantu faktu pastāstīja Arta Vecbaštika: kādreiz, ceļot māju, aiz trešās sijas ir likta maza pastaliņa, kas atrasta arī viņas mājās “Ciestomos”. Šis fakts pagaidām grūti izskaidrojams, iespējams, ka tas darīts tādēļ, lai mājās būtu pēcnācēji un tās nepaliktu tukšas, taču tas ir tikai minējums.

# Bijis tāds gadījums, kad vīri gājuši kapelēt mencas (zvejot ar tīkliem) un vienam no vīriem no mutes izkritusi pīpe, bet ar mencu viņš dabūjis pīpi atkal atpakaļ. Tad viņš mencu noglāstījis un palaidis atpakaļ jūrā, lai peld. (Šo gadījumu pētniekiem stāstīja gan Vilnis Kadeģis, gan Gita Vanaga).

Daina Meistere,

Egona Zīverta foto

Folkloras un valodas pētnieces Gita Girņus un Liene Markus-Narvila vadīja ekspedīciju Jūrmalciemā un Nīcā.

Ekspedīcijas arhīva foto

Avots: https://www.liepajniekiem.lv/zinas/kulturvide/senatnes-pietura-nica-un-jurmalciems/

Liepājas Muzeja fotogrāfija ar Jūrmalciema zvejiem:

Avots: Liepājas Muzejs. Jūrmalciema zvejnieki dodas zvejā ar ūdām. 20. gs. 30. gadi

Dicele jeb rati ar kādiem visbiežāk lejnieki un citi pie jūras dzīvojošie pārvietoja lietas pa kāpām - zivis, kartupeļus. Attēlā - dicele kādās Bērnātu mājās.

Avots: Bušmane, B. Nīcas izloksnes vārdnīca A-II, pieejams arī http://lavi.lu.lv/wp-content/uploads/2021/06/B.Busmane_Nicas-izloksnes-vardnica_A-II.pdf

*

Avots: B.Bušmane "Nīcas izloksnes vārdnīca"

*īkaste apskatāma Jūrmalciema "Ciestomos", sazinoties ar saimnieci Artu Vecbaštiku