bēres nīcā

Bēres bija vieni no lielākajiem ģimenes godiem. Tās ilga divas dienas. Naktī, kuru sauca par vāķēšanas nakti, bērinieki negulēja, bet dziedāja bēru dziesmas. Šāds bēru raksturs Dienvidkurzemē, īpaši Nīcā un Bārtā, saglabājās vēl 19. gs. 2. pusē.

Kā savdabīgs konservatīvisms dzīves kārtības uztverē uzskatāma ieraža Nīcas un Rucavas sievietēm darināt t.s. bēru pūru, jo bija pieņemts „visiem dot cimdu pāru par to aprakumu.” Bēru cimdus mēdza dāvināt izvadītājam, krusta nesējam un zārka nesējiem. (Uļa Gintnere, Liepājas muzejs)

1. Sagatavošanās

Nomirušu cilvēku nevajagot trešdienā glabāt uz kapiem, tāpēc ka Kristus trešā dienā cēlies augšā no miroņiem. /A.Briedis, Nīca./ LTT 2075

Nīcas pusē, aizgājējam līdzi dod siltas vilnas zeķes un cimdus, lai viņsaulē nebūtu auksti, kā arī rupjmaizes riecienu, lai būtu spēks. Ir dzirdēts gadījums, ka lauku māju saimniekam mūža mājā līdzi tiek ielikta saimniecības atslēga. Lāsma Gaitniece (Vakara ziņas "Lietas, ko paņemt līdzi, dodoties viņsaulē"1.11.2021.)

Vāku vakars, vāķēšana

Avots: B.Bušmane "Nīcas izloksnes vārdnīca"

Elza Siliņa "Latviešu deja" (1939):

Bēru dejas.
[..] Ap 8. gadsimtu Kursā ieviesusies paraša miroņus sadedzināt jeb uguns apbedīšana, kas jau ap 1000. gadu izplatīta visā Kursā. Sārtā līdzi sadedzinātas dažādas veltes, rotas, ieroči, darba rīki un pēc tam visas paliekas apraktas. [..] Protams, ka minētie apbedīšanas veidi nav iedomājami bez ceremonijām, noteiktām darbībām un kultiskiem, ritmam pakļautiem gājieniem un kustībām, [..]

Pārejot uz rotaļu, deju un ritmisku kustību apskati, kas sastopamas latviešu apbedīšanas parašās, dažos vārdos īsumā atzīmējama šādu darbību vispārējā nozīme arī pie citām senām tautām. Pirmkārt, tās līdzēja cīņā ar nāves postīgo varu, lai jautrības trauksmē kā zināma pretburvība atvairītu iznīcības spēkus no dzīvajiem un pasargātu nomirēja dvēseli no ļauniem gariem. [..] Otrkārt, rotaļas un dejas iepriecināja un samierināja aizgājēja dvēseli, kā arī veicināja tās aizkļūšanu pie senčiem. Pēdējais apstāklis jo sevišķi krīt svarā pie tām tautām, kuru reliģija sakņojas senču kulta ticējumos, jo senču kultā pa lielākai daļai pamatojas līķu deju dažādie veidi.

Domājams, ka arī seno latviešu ticējumos bēru jautrība iepriecināja un samierināja aizgājēju dvēseles. Tā P. Einhorns raksta, ka iztikušākie latvieši apbedīti ar sevišķu prieku, svilpšanu un dziedāšanu. [..] Apbedīšanas priekšvakaros bija paraša dziedāt sērīgas tautas dziesmas, kuras sākumā sauktas par raudām, un iet dažādas simboliskas rotaļas. [..]

Rotaļas sagādājot nomierinājumu un prieku aizgājēja dvēselei, tā radot pretburvību nāves spēkiem. Mērenā veidā vāķu rotaļas pie nomirēja zārka dažās
tautās izsekojamas vēl līdz jaunākiem laikiem. Arī latviešiem, sevišķi Kursā, saglabājušās bēru rotaļas līdz jaunākiem laikiem. Šādu rotaļu galvenais motivs ir kāda dalībnieka notveršana dažādās variācijās, kam simboliskā nozīmē jāaizstāj nomirušais. Tālab ari bēru rotaļās dalībnieki lielāko tiesu sastājas aplī.

77.lpp. [..] 78.lpp.*

(*-te Jūlijs Sproģa kungs būs cilvēcīgi pārklausījies, piemēram par 'zvīņām', kur īstie vārdi ir par 'līņiem' un par 'mežu', kā vietā jābūt 'vēžu'), jo šī ir Nīcā populāra dziesma- aut. L.Jagmina. Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis - Zvejnieka amats)

Lai nomirēja dvēsele nesekotu pavadītājiem un neaizrautu sev līdz kādu no dzīvajiem, Nīcā līdz pat mūsdienām jāveic dažādi aizsardzības darbi. Bēru eglītēm jānolauž galotnes, pēc bērēm jānomazgā rokas, nelaiķa vietā pie galda viņa šķīvis un glāze apgriežams otrādi - apliekams uz mutes. Eglītes pēc tam sadedzina.

Senāk Nīcā bēres atzīmētas divas dienas. Īpaši, ja nomirušais bijis jauns cilvēks.

Jēkabs Janševskis "Nīca", 39.lpp.

Elza Siliņa "Latviešu deja" (1939) 83.lpp.

Rīgas Latviešu biedrības zinību komisijas Rakstu krājums Nr. 19. (1929) 160.lpp.

Vākas Nīcā.

Skolniece M. Ignāte, Nīcā, K. Lielozola krājumā.

Pat to ceļu, kas veda no Knikšu ciema līdz Ērgļu mājām, plūda daudz cilvēku vēlu vakarā. Vecajam Ērglim, ko taisījušies no rīta glabāt, esot sarīkots vāku vakars. Esot jau vesela nedēļa pagājusi, kamēr viņš miris. Mēs bērni, puiši un meitas arī devāmies pie Ērgļiem uz vākām. Vecie visi palika mājās sarunādamies, ka no rīta iešot kaimiņu pavadīt uz kapsētu.

Vākās bija daudz cilvēku, gan lieli, gan mazi, bet vecu tikai nebija. Vākās sanāca, kas vien tikai gribēja, vai lūgti, vai nelūgti viesi. Kad cilvēku bija jau sanācis liels pūlis, tad mūs ieveda istabā pie līķa, kas gulēja krāsns priekšā brūnā zārkā. Kad cilvēki istabā bija jau nomierinājušies, tad sāka skaitīt pātarus, un pēc pātariem sāka iet rotaļās.

Sieva brauca mežā,

Vīrs palika mājā,

Nebij putra izvārīta,

Ne uguns sakurstīta.

Lūko, vecais, kura tev tīk!

Šī mana, tā mana zeltainīte.

Rotaļnieki nostājas riņķveidīgā lokā ar vienu rotaļnieku vidū, kuram aizsietas acis un skals rokā. Rotaļnieki sāk dziedāt un loks kustas zināmā virzienā. Pie vārdiem: “Šī mana, tā mana zeltainīte!” rotaļnieki apstājas un vidū stāvošais cilvēks rāda uz viena no rotaļniekiem ar skalu, pie kam viņam jāpasaka tā cilvēka vārds. Ja viņš uzmin, tad uzminētājam aizsien acis un iedod skalu rokā. Rotaļa sākas no jauna. Ja minētais neuzmin, tad viņam pašam jāpaliek loka vidū, rotaļu no jauna sākot.

Vienu ragu Vācietis rāceni grauza,

Jem to bēro, jem to melno,

Lai tas baltais te paliek!

Tup pie zemes, tup pie zemes,

Lai to ragu neierauga;

Lai to ragu neierauga,

Lai cepuri nepamana.

Rotaļnieki nostājas riņķveidīgā lokā ar dažiem cilvēkiem vidū. Rotaļnieki sāk dziedāt un loks kustas zināmā virzienā. Pie vārdiem “Jem to bēro, jem to melno!” vidū stāvošos cilvēkus pēc patikas ņem iekšā un izgriež. Tad vidū stāvošie iziet ārā un iestājas atkal loka vidū, bet ieņemtie paliek lokā. Tā rotaļa sākas atkal no jauna.

Meža kunga preilene trūdīgi sēdēja

Sarkana micīte galviņā.

Mini, mini, preilene, kas tevi bučo,

Ja nevari uzminēt, sēdi visu nakti.

Rotaļnieki nostājas riņķveidīgā lokā ar vienu rotaļnieku vidū, kam aizsietas acis. Pie vārdiem: “Mini, mini, preilene, kas tevi bučo, ja nevari uzminēt, sēdi visu nakti!” rotaļnieki, iedami garām, skūpsta vidū stāvošo cilvēku. Ja minētais uzmin, tad uzminētajam ir jāstājas vidū, bet ja neuzmin, tad rotaļa sākas no jauna pa vecam.

Viens zemnieks brauc uz mežu,

Ja, ja, smuku mežu.

Tam zemniekam cērt pliķus,

Ja, ja, smukus pliķus.

Tam zemniekam plūc matus,

Ja, ja, smukus matus.

Tas zemnieks ņem sev sievu,

Ja, ja, smuku sievu.

Tā sieva ņem sev bērnu,

Ja, ja, smuku bērnu.

Tas bērns ņem sev emmu,

Ja, ja, smuku emmu.

Tā emma ņem sev kalpu,

Ja, ja, smuku kalpu.

Tas vīrs mūk no sievas,

Ja, ja, smukas sievas.

Tā sieva mūk no bērna,

Ja, ja, smuka bērna.

Tas bērns mūk no emmas,

Ja, ja, smukas emmas.

Tā emma mūk no kalpa,

Ja, ja, smuka kalpa.

Rotaļnieki nostājas riņķveidīgā lokā ar vienu rotaļnieku vidū. Rotaļnieki sāk dziedāt un loks kustas zināmā virzienā. Pie vārdiem: “Tam zemniekam cērt pliķus”, vidū stāvošam cilvēkam sit pliķus un pēc tam plūc matus. Pie vārdiem “Tas zemnieks ņem sev sievu”, vidū stāvošais pēc patikas ņem lokā sev vienu sievieti. Pēc vārdiem: “Tā sieva ņem sev bērnu”, ieņemtā sieva ņem atkal vienu rotaļnieku vidū. Pie vārdiem: “Tas bērns ņem sev emmu”, jaunais bērns ņem vienu sievieti klāt. Pie vārdiem: “Tā emma ņem sev kalpu”, atkal jaunā emma ņem vienu vīrieti vidū. Pie vārdiem: “Tas vīrs mūk no sievas”, pirmais vīrietis aizbēg. Pie vārdiem: “Tā sieva mūk no bērna”, aizbēg sieviete. Pie vārdiem: “Tas bērns mūk no emmas”, bērns iet projām. Pie vārdiem: “Tā emma mūk no kalpa”, šī aizbēg no kalpa. Kalps paliek par zemnieku un rotaļa sākas no gala.

Ādamam bij septiņ dēli,

Septiņ dēli,

Visi bija vienprātīgi,

Vienprātīgi.

Ne tie ēda, ne tie dzēra,

Ne tie zina, kas mīlība.

Ko viens dara, visi dara līdz

Viens dara tā, visi dara tā.

Rotaļnieki nostājas riņķveidīgā lokā ar vienu rotaļnieku vidū. Rotaļnieki sāk dziedāt un loks kustas zināmā virzienā. Pie vārdiem: “Ko viens dara, visi dara līdz”, vidū stāvošais pēc patikas kaut ko dara, un ja kāds to neizpilda, tad tam ir jāiet loka vidū un rotaļa sākas no jauna.

Ai, lielie meitu zagļi,

Visu nakti zagdami gāja,

Ai, kāds kauns, ai, kāds kauns!

Kas man šo meitiņ neatdos,

Tas būs mans ienaidnieks.

Kronīti tev galvā likšu,

Abām rokām tev apkampšu

Un par savu saukšu.

Rotaļnieki nostājas riņķveidīgā lokā ar dažiem vidū. Rotaļnieki sāk dziedāt un loks kustas zināmā virzienā. Pie vārdiem: “Kas man šo meitiņ neatdos, tas būs mans ienaidnieks”, vidū stāvošie pēc patikas ņem sev biedrus no loka vidus. Tad visi staigā tik ilgi pa loka vidu, līdz pabeidzas dziesmas. Pēc tam rotaļa sākas no jauna.

Krupis lec pār plānu,

Divi zeidi rokā,

Lec tu, krupi,

Zeidi maksā naudu.

Šo dziesmu dziedot, rotaļnieki aptupstas pie zemes, sit plaukstas un lec par plānu. [Zeids – vai stīga vai zīds, nezinu, nav dzirdēts] (zeids-zīds - aut.).

Kumeliņ, kumeliņ,

Tu man kaunu padarīji,

Trādi rīdi rallallā,

Tu man kaunu padarīji.

Tu man kaunu padarīji

Dižā ļaužu pulcīnā.

Tev kājīna paslīdēja,

Man nokrita cepurīte.

Kas godīga mātes meita,

Uzkac manu cepurīti;

Kas bij tāda vīzdegune,

Iet garām šņaukādama.

Rotaļnieki nostājas riņķveidīgā lokā ar dažiem vidū. Rotaļnieki sāk dziedāt un loks kustas zināmā virzienā. Pie vārdiem: “Trādi rīdi rallallā”, vidū stāvošie pēc patikas ņem no loka biedru un izgriež. Ieņemtais nu paliek loka vidū un bijušais ieiet lokā pie citiem rotaļniekiem. Pēc tam rotaļa sākas no jauna.

Kas dārzā, kas dārzā,

Bitīt rožu dārziņā.

Kas vārdā, kas vārdā,

Kača vārdā, Kača vārdā.

Lai ar’ ietu slotas griezt,

Šogad cūkas neganīšu;

Ja ganīšu, tad ganīšu

Devītāji vasarā.

Ložņā bitīte caur zaru zariem,

Caur zaru zariem,

Caur lapu lapām.

Kad tu citu atrodi,

Liec to savā vietā.

Rotaļnieki nostājas riņķveidīgā lokā ar dažiem vidū. Rotaļnieki sāk dziedāt un loks kustas zināmā virzienā. Pie vārdiem: “Ložņā, bitīte, caur zaru zariem”, apkārtējais loks apstājas un paceļ [sadotās] rokas uz augšu. Loka vidū stāvošie skrien caur loku, kur kurais varēdams. Pie vārdiem: “Kad tu citu atrodi, liec to savā vietā”, skraidošie pēc patikas ņem no loka biedrus. Pēc tam rotaļa sākas no jauna.

Ragana: Ko jūs tur lasāt?

Bērni: Adatīnas!

Ragana: Kur jūs tās adatīnas liksit?

Bērni: Maisīnus šūsim!

Ragana: Kur jūs tos maisīnus liksit?

Bērni: Akmentīnus lasīsim!

Ragana: Kur jūs tos akmentīnus liksit?

Bērni: Nazīšus trīsim!

Ragana: Kur jūs tos nazīšus liksit?

Bērni: Raganai galvu griezīsim!

Rotaļnieki sapulcējas un viens rotaļnieks iet par raganu. Pie vārdiem: “Raganai galvu griezīsim!” ragana dzenas tiem līdz norunātai vietai. Ja ragana līdz tai vietai kādu noķer, tad tam ir jāiet par raganu. Ja nē, tad rotaļa sākas pa vecam no jauna.

Zvejniekamats viens mīlīgs amats,

lūstīgs uz ūdeni

Ar saviem riečiem.

Jem savu tīklīnu,

Jem ķeselīti!

Ko mēs tur zvejosim?

Ālandes, lašus, ālandes, lašus,

Līdakas, zušus;

Kas visai izsalcis, lai ēd arī vēžus.

Minam mēs tās makšķeres,

Raunam mēs to vadu!

Priekš kam mēs to minam?

Grietiņ, projām!

Meitiņ, mīļā, tu būs’ mana,

Tapin’ man sav’ mutīti!

Kad tu vienreiz mutes dabūsi,

Tad tu mana būsi.

Rotaļnieki nostājas riņķveidīgā lokā ar dažiem vidū. Rotaļnieki sāk dziedāt un loks kustas zināmā virzienā. Pie vārdiem: “Meitiņ, mīļā, tu būs mana”, vidū stāvošie pēc patikas ņem no loka vienu biedru. Ieņemtais paliek loka vidū un bijušais iziet no vidus lokā. Pēc tam rotaļa sākas no jauna.

Še ir zaļs, tur ir zaļš,

Apakš manām kājām,

Man pazuda mīļais draugs,

Kur es viņu rašu?

Šur un tur, šur un tur,

Šur un tur iekš tā lielā pulka.

Es ar savu abu roku

Tam gar kaklu ķeršu;

Tam gar kaklu ķeršu,

Kronīti došu.

Nu būs visiem ļaudīm redzēt,

Kā mēs divi darīsim.

Rotaļnieki nostājas riņķveidīgā lokā ar dažiem vidū. Rotaļnieki sāk dziedāt un loks kustas zināmā virzienā. Pie vārdiem: “Es ar savu roku tam gar kaklu ķeršu”, vidū stāvošie pēc izvēles no loka vidus ieņem sev biedrus un apķeras gar kaklu un staigā pa loka vidu, līdz pabeidz dziesmu dziedāt.

Amons gāja, gribēdams

Aplaimots kļūt.

Iet viņš šurpu, iet viņš turpu,

Kamēr viņš savu mīļo atrod.

Nāc, nāc, mans visu dārgais eņģelīts,

Sniedz man savu balto roku!

Vienu rocīnu ķīlām došu,

Mīlestību solīdams,

Otru rocīnu ķīlām došu,

Mīlestību zvērēdams.

Ak, kāds laimīgs prieka brīd’s,

Kad savu mīļo atrodu,

Mīļi saldi nobučoju.

Rotaļnieki nostājas riņķveidīgā lokā ar dažiem loka vidū. Rotaļnieki sāk dziedāt un loks sāk kustēties zināmā virzienā. Pie vārdiem: “Sniedz man savu balto rociņu”, vidū stāvošie pēc vēlēšanās ņem loka vidū biedrus un staigā. Pie vārdiem: “Mīļi saldi nobučoju”, vidū stāvošie pāri samutējas un atvadās. Pēc tam rotaļa sākas no jauna.

Sliņķis gāja lūkoties sev’ sievu

Viņš apsēdās zem kuplas liepas.

Šeit viņš sēdēj’, pukstēj’, vaidēj’,

Līdz te kāda gadījās.

It pa laimi līgavīna nāca

Un ar viņu mīļi tērzēt sāka.

Ak, tu, Dievī,

Šeit man sievīna,

Pati manās rokās nāca,

Ko jūs, brāļi, smejaties kā skauģi?

Drīz mēs tapsim savienoti draugi.

Vakar es tev’ redzēju

Apakš kuplas liepas,

Šodien es tev satiekos,

Ak, sirsnīn, visumīļākā.

Ja tu ko noziedzies,

Tad krīti tu priekš maniem ceļiem!

Lai ar sliņķis, bet kur čakls

Līgavīnu nobučot!

Rotaļnieki nostājas riņķveidīgā lokā ar dažiem vidū. Rotaļnieki sāk dziedāt un loks kustas zināmā virzienā. Pie vārdiem: “Ak, tu, Dievī, šeit mana sievīna”, vidū stāvošie pēc patikas ņem biedrus no loka un staigā kopā. Pie vārdiem: “Lai ar sliņķis, bet kur čakls līgavīnu nobučot”, visi pāri saskūpstas, pēc kam rotaļa sākas no jauna.

Apakš ziedu ābelītes

Guļ vien’ skaista meitīna,

Sērojas pēc mīļākā.

Mīļais, kur tik ilgi,

Saldākais, kur kavējies?

Es līdz pašai rūgtai nāvei

Tevis dēļ sērojos.

Meties ceļos pazemīgi

Tu priekš manām kājām!

Ātrāk augšām necelšos,

Kad tu savu roku dosi.

Sniedz rocīnu, dod mutīti,

Būsi mana mīļākā.

Nu būs visiem ļaudim redzēt,

Kā mēs mīļi dzīvojam.

Mīļi, mīļi dzīvosim,

Saldi, saldi kausimies.

Rotaļnieki nostājas riņķveidīgā lokā ar dažiem vidū. Rotaļnieki sāk dziedāt un loks kustas zināmā virzienā. Pie vārdiem: “Meties ceļos pazemīgi tu priekš manām kājām!”, vidū stāvošie pēc patikas pieiet katrs pie viena apkārt gājēja un nometas ceļos. Pie vārdiem: “Ātrāk augšām necelšos, kad tu savu roku dosi,” apkārtgājējs sniedz ceļos nometušamies roku, ceļ to augšā un staigā visi pāri kopā. Pie vārdiem: “Mīļi, mīļi dzīvosim, saldi, saldi kausimies,” pāri atvadās un rotaļa sākas no jauna.

Es grib rītu mežā braukt,

Meža kungu satikties.

Ne pusceļa nenobraucu,

Satiek’ ciema zeltainītes.

Sniedz rocīnu, nāc man līdz,

Būsi mana līgavīna,

Jemsi oša laivīnu,

Brauksim jūras līcītī.

Tur mēs slēgsim derību,

Mīlību uz mūžību.

Pēdīg’ stundīn tuvojas.

Nu mums diviem jāšķiras.

Rotaļnieki nostājas riņķveidīgā lokā ar dažiem loka vidū. Sāk dziedāt un loks kustas zināmā virzienā. Pie vārdiem: “Sniedz rocīnu, nāc man līdz”, loka vidū stāvošie pēc patikas katrs ņem sev kādu draugu. Pāri iet tik ilgi pa loka vidu, līdz beidzas dziesma.

Palejā, kur rozes zied,

Sērdienīt’ pie vārtiem stāv,

Tid rallalla, tid rallalla,

Ti rīdi rallalla,

Kad tu es’ man mīļākā,

Tad ķeries man pie rocīnas u.t.t.

Tad ķeries man pie rocīnas

Un nāc man līdz uz pasauli u.t.t.

Nu skatait, visi ļautīni,

Es viņai kronīt nojemšu u.t.t.

Ak, neņem manu kronīti,

Ko es nu godā valkāšu u.t.t.

Nu skatait, visi ļautiņi,

Es viņai kronīt noņemšu;

Es viņai kronīt noņemšu

Un citai galvā uzlikšu u.t.t.

Rotaļnieki nostājas riņķveidīgā lokā ar dažiem loka vidū. Rotaļnieki sāk dziedāt un loks kustas zināmā virzienā. Pie vārdiem: “Tid rallalla, tid rallallā, ti rīdi rallallā”, loka vidus ļaudis pēc patikas ņem sev draugus un izgriež tos no loka. Ieņemtie paliek lokā un rotaļa var turpināties no jauna.

Kāja žogā, kāja žogā,

Rīt raušu laukā.

Kādu gribu, tādu ņemu,

Tādu riņķī griežu.

Rotaļnieki nostājas riņķveidīgā lokā ar dažiem vidū. Rotaļnieki sāk dziedāt un loks kustas zināmā virzienā. Pie vārdiem: “Kādu gribu, tādu ņemu, tādu riņķī griežu”, loka vidus ļaudis pēc patikas ņem sev draugus un izgriež tos no loka. Bijušie iziet lokā, ienākušie paliek vidū un rotaļa var sākties no jauna.

Sakait, mazi balodīši,

Kā sēj magonītes.

Tā sēj magonītes,

Tā sēj magonītes!

Sakait, mazi balodīši,

Kā dīgst magonītes,

Tā dīgst magonītes!

Sakait, mazi balodīši,

Kā rauj magonītes,

Tā rauj magonītes,

Tā rauj magonītes!

Rotaļnieki nostājas vienā riņķveidīgā lokā. Rotaļnieki sāk dziedāt un loks kustas zināmā virzienā. Pie vārdiem “Tā sēj magonītes”, rotaļnieki rāda rokām visas darbības. Pēc tam, kad dziesma izdziedāta un visas darbības izrādītas, rotaļa var sākties no jauna.

Bērni, bērni, sargaities,

Kad tā slinkā lapsa nāks.

Rotaļnieki visi sasēžas pie zemes ar mugurām uz āru. Viena iet apkārt ar sagrieztu cietu lakatu un dzied šo dziesmu. Tad kādai nemanot, noliek lakatu aiz muguras. Kad pirmā iet atpakaļ un otra nav lakatu savākusi, tad pirmā dod otrai ar lakatu par muguru un otrai nu ir jāiet apkārt.

“Si, si, sietī,

Ko tu labu meklē?”

“Smalko miltīn’!”

“Tec pakaļā!”

Rotaļnieki nostājas vienā rindā pa vienam. Viens rotaļnieks stāv ar cieti sagrieztu lakatu rokā. Rindas rotaļnieki uzrunā sietiņu, kam lakats rokā: “Si, si, sietī, ko grib, sietī?” Sietiņš viņiem atbild: “Smalko miltīn’.” Sietiņš saka pirmajam rotaļniekam, kas viņam aiz muguras: “Tec pakaļā!”. Tas bēg un sietiņš dzenas pakaļ. Trīs reizes abi skrej ap citiem rotaļniekiem apkārt. Ja sietiņš dabū otram ar lakatu iesist, tad tam ir jāiet par sietiņu, bet bijušais sietiņš nostājas rindas beigās. Ja sietiņam neizdodas iesist, tad viņš paliek atkal par sietiņu, kamēr dabū citu savā vietā.

Ui, vei, pirtel’ deg,

Ko tie nabag žīdeļ’ dar?

Lai viņ’ iet uz utinēm

Pie tiem citiem žīdeļiem!

Rotaļnieki nostājas riņķveidīgā lokā ar dažiem vidū. Rotaļnieki sāk dziedāt un loks kustas zināmā virzienā. Pie vārdiem: “Lai viņ’ iet uz utinēm”, vidū stāvošie pēc patikas paņem kādu draugu un izgriež no loka. Ieņemtie tagad paliek lokā, un rotaļa var sākties no jauna.

Pirts deg, pirts deg

Rotaļnieki nostājas riņķveidīgā lokā ar vienu rotaļnieku ārpusē. Ārpuses rotaļnieks iet apkārt un dziedādams iesit otram rotaļniekam. Tad nu skrien viens uz vienu pusi, otrs uz otru pusi. Kurš ātrāki ieskrej tanī vietā, no kurienes izskrējis, tas tur paliek. Bet otram ir jāskrej par sitēju apkārt.

Vecā Ērgļu Madaļa vākās bij izvārījusi pupas, bet mums viņa tās nedeva. Tiem tikai deva, kas bija radinieki, kā par piemēru Stiebru Mārtiņam un citiem. Es par to ļoti noskumu. Rotaļnieki pēdīgi visi izklīda un katrs gāja uz savām mājām. Radi tikai palika tur uz nakts guļu. Tā nu bēres iznāca visiem par jautru sapulci, bet bez jautrības mums arī būtu bijis grūti visu nakti vāķēt.

Liepājas muzeja pētniece Uļa Gintnere raksta -

2. Braukšana uz kapsētu

Nīcā kamēr vēl pastāvēja zirgu transports, zirgus vienmēr apsedza ar īpašām zirgu bēru segām.

Ja vedot uz kapsētu līķi, zirgi nevar labi pavilkt, tad saka, ka miroņi sametušies uz zārka. /K.Lielozols, Nīca./ LTT 2307

Avots: B.Bušmane "Nīcas izloksnes vārdnīca"

3. Braukšana no kapsētas

Kas pirmais, bēriniekiem pārbraucot, ieiet istabā, tas pirmais mirst. /K.Lielozols, Nīca./ LTT 2344

Tā kā mūsdienās visbiežāk bēru mielasts notiek kādā netālā ēdināšanas iestādē - kafejnīcā vai krodziņā, vietējās paražas pārnestas arī šeit.

Avots: K.Pāvuliņa, Zeltene Nr.19 "Kā mūsu senči rūpējās par aizgājušajiem"

Tā arī Nīcas bērēs nelaiķim atvēlēta tukša vieta galda galā un tā šķīvis un glāze apgriezta uz mutes. Šī tradīcija vietējiem vēl 2023.gadā uztverta kā pašsaprotama.

Nīcas dziesmas ar bēru tematiku:

Kad Dievs dotu, ka es mirtu
Jauna meita vaiņagā!
Izslaucītu kapa sētu,
Sagaidītu māmulīti.
LD 27343-149 [Nīcā (Nīcas pag. Lp)].

Neraudāji, māmuļīte,
Mani mazu nomierstamu;
Tur es tevi sagaidīšu,
Noslaucīšu kapu sētu.
LD 27394-158 [Nīcā Tosmarē uc. (Lp)].

Raudinis raudinis
Šis vakariņis:
Raud tēvs namā,
Māte istubā,
Tie mazi brālīši
Zierdziņu stallē,
Tās mazas māsiņas
Piena kambarē.
LD 27450-158 [Nīcā Tosmarē uc. (Lp)].

Ko tie tautu bērie vilka
Pār kalniņu kūpēdami?
Tie aizveda mūs' māsiņu
Baltā smilšu kalniņā.
LD 49453-282 [Nīcas Lp].

Dod, Dieviņ, man zemīti,
Neba man daudz vajaga:
Vienas ases gaŗumiņu,
Olektītes platumiņu.
LD 27542-158 [Nīcā Tosmarē uc. (Lp)].

Ailu manu mūža namu,
Vienu dienu padarāmu;
Nevajaga salmu jumta,
Ne ozola pamatiņa.
LD 27548-158 [Nīcā Tosmarē uc. (Lp)].

Mūs' brālīša dvēselīte
Stāv pie Dieva nama duru.
Vai Dieviņis nepieņēma,
Vai eņģeļi neielaida?
Ņem Dieviņis vai eņģeļi,
Grēki vien kaitināja.
LD 49533-282 [Nīcas Lp].

Avots: https://latviandainas.lib.virginia.edu/tei.latv09.xml%3Flang=eng&div_id=latv09_s3.html