apģērbi

1. Par īpašiem, nerakstītiem, vienlaikus, vispārzināmiem tautastērpa valkāšanas noteikumiem, klausies TE!

   “Samatotās burstes šuva no dažādu krāsu - melnas, brūnas, zaļas un no dažādu krāsu kopā jauktas vilnas pusvadmalas, - bomeļa meti, vilnas audi. Pumpeles [pogas] cita gribēja, cita negribēja; citai priekšā sakņopājams ar kņopītēm [āķiem]. Vecenēm burstas bija vairāk ar pumpām. Agrāk apšuva ar samtu, vēlāk sāka šūt plīšu. Jaunas meitas bļāva, lai tik garas burstes nešuj, lika šūt ļoti knapi [pieguloši]. Sievām netaisīja bursti tik knapu. Vasaru vairāk gāja ar bursti un kreklu. Vamzis jeb vamze bija tāda biezāka - no pusvadmalas vai vadmalas. Krāsas dažādas, līdzīgas burstēm. Vamzes netaisa ar āķiem, bet pumpām. Jupķis, jupķels tāds pat kā vamzis, tikai malas apkantētas [apmalotas ar citas krāsas audumu]. Dabūja Liepājā pirkt tādu kanti [drēbi] sarkanā, zaļā, brūnā vai dzeltenā krāsā. Bija arī kantētas burstes.

Avots: Latviešu tautastērpi. II sēj. Kurzeme. 1997.  204.lpp.

Rudes skolas pirmziemnieces. Foto: Otaņķu senlietu krātuve

Lindruks, krocenis

"Krasas, ievērojamas pārmaiņas Kurzemes
tautastērpos veidojās pagājušā gadsimta
50.-60. gados. Tumši zilo, melno, mēļi violeto
brunču vietā Nīcā un Alsungā sāka valkāt
spilgti oranžus vai sarkanus. Ziemeļkurze-
mes un Austrumkurzemes svītraino brunču
krāsu paletē pārsvaru guva ļoti spilgti,
kontrastējoši toņi. Anilīna krāsas devās uz-
varas gājienā un ātri izskauda gadu simtiem
valdošo tradicionālo augu krāsu - sarkanā,
zaļā, dzeltenā, mēļi zilā - salikumu. [..] Pakāpeniski atteicās no baltajām izšūtajām
villainēm, zīļu vainagiem, cakotajām sievu
aubēm, greznajām saktām. To vietā sēja
galvā un lika uz pleciem visvisādus fabrikās
ražotus lakatus jeb kurzemnieciskās drānas
- zidenes, šalīnes, bastaiņus, krīzdogus, tip-
tenes. Lokālo nosaukumu klāsts katrā ziņā
norāda uz lakatu lielo izplatību apģērbā.
Pārmaiņas Nīcas sieviešu apģērbā jo sīki
aprakstījis rakstnieks Jēkabs Janševskis: “Nīcā
vēl ap pagājušā gadsimteņa vidu sieviešu
apģērbs bijis stipri citāds, nekā to redzēja gad-
simteņa beigās. Sarkano brunču vietā
sievietes toreiz nēsājušas melnus vai tumšzilus
lindrakus. [..] Šiem lindrukiem izejot no
modes, uzcēlās tad pagājušā gadsimteņa
sešdesmitos gados sarkanie lindraki. Vispirms
ar tādiem sāka rādīties viena otra turīgu
saimnieku meita, līdz tad pēc dažiem gadiem
sarkanais lindraks palika par īstu vienvaldnie-
ku visā Nīcas sieviešu pasaulē. Ar laiku dažas
arī šo sarkano brunči sāka drusku grozīt,
gareniski izrakstīdamas ar gaišākām vai
tumšākām sarkanām vai dzeltenām svēd-
rām.”* Ilggadējais Latvijas Vēstures muzeja
pārzinis un direktors (1902.-1934. g.) Matīss
Šiliņš apcerējumā “Alšvanga” raksta: “Vecāki
ļaudis vēl zin pateikt, ka tā [Nīcas sarkano
brunču krāsa] nākusi modē no ārienes, caur
viena kāda ienācēja sievieša iespaidu.”

Avots: Latviešu tautastērpi II sējums Kurzeme 1997, 10.lpp.

Avots: B.Bušmane "Nīcas izloksnes vārdnīca"

Foto avots: TE

Avots: Latviešu tautastērpi II sējums Kurzeme 1997, 244. lpp. " 514., 515., 518. Brunči. Nīca. 19. gs. 2. p. Atlasa audums.
Nebalināti linu velki (1 cm - 12 v), vilnas audi.
lešūtas raksta joslas, spodršuvums. Raksta joslas
(514., 515-), pl - 2 cm, malās ieaustas un ielocītas
svītras. Raksta josla (518.), pl - 1 cm. Attālumi starp
raksta joslām 58 cm, tur ieaustas sīkas zilas, zaļas,
rozā svītras (2 diegi), attālums 3-4 cm. Jostasvietā
krokoti. Apakšmalā linu padrēbe, mala satīta auklas
veidā un apšūta ar vadmalu. CVVM 10 562."

Avots: Latviešu tautastērpi II sējums Kurzeme 1997, 248.-249. lpp. "525., 527., 528. Brunči. Nīca. 19. gs. 2. p. Atlasa audums.

Nebalināti linu velki (1 cm - 12 v), vilnas audi.
leaustas raksta joslas, papildinātas ar spodršuvumu.
Joslu kopējais pl - 13 cm, vidusdaļas raksta pl - 2 cm.
Attālumi starp raksta joslām 40 cm, tur ieaustas
zaļas, brūnas, dzeltenas svītras (2 diegi), attālums
5 cm. Jostasvietā krokoti. Apakšmalā linu padrē-
be, mala satīta auklas veidā un apšūta ar audumu.
CVVM 10 556."

 Foto avots: TE

Attēla avots: TE

Avots: 

Annas Apines meitai Anitai darinātais lindruks (1960)

Summary

Child's skirt using traditional Latvian patterns from the Nica region. Woven by Anna Apinis circa 1960s for her daughter Anita. Anna Apinis was born in 1913 in Latvia. She attended weaving lessons in Liepaja in Latvia from 1930 to 1933 and spent hours at the nearby Liepaja Ethnographic Museum, recording traditional fabric designs in her notebooks. Anna had a loom constructed for her by fellow male survivors of World War II at Memmingen, a Displaced Persons camp in Germany. In 1950 Anna migrated to Australia, with her father Ernest, husband Ervins, their son Eriks, and her precious loom. She became one of the few suppliers of fabric for Latvian national costumes in Australia in the 1950s and 1960s, and exhibited her weaving nationally, at exhibitions and Latvian cultural festivals. She fulfilled her dream to keep her cultural traditions alive through her daughter Anita who continues to weave to this day.

Physical Description

Woven skirt with waist band. Skirt is red with woven bands in body of varying colours, sizes and types of motifs running vertically from the waist band.

Significance

Significance: These items form part of the Apinis Latvian weaving collection, a collection of Latvian weavings, tools (including a countermarch floor loom), weaving notebooks, costume items and audio visual interviews. Its historical and cultural significance lies in the comprehensive documentation of the story through artefacts and narratives, the quality of the weavings and the rarity of particular items such as the loom created in a German displaced persons' camp after World War II and notebooks kept from the 1930s to preserve traditional Latvian weaving techniques. The collection documents the maintenance and transportation of cultural traditions.

Krekls

Avots: http://laiki.lv/liepajas-muzejs-ieguvis-vertigu-etnografijas-tekstiliju-kolekcijas-papildinajumu/

Attēli: Latviešu tautas tērpi. II sēj. Kurzeme. 1997. 238.lpp. "493.-495. Krekls. Nīca. 19. gs. 2. p. Tunikveida, ar
uzšūtiem uzplečiem. Puslinu audums, kokvilnas
izšuvums. Aproce (493.), pl - 6,2 cm, izšuvums:
spodršuvums, vienvirziena izvilkums, cilpu dūriens.
Apkakle (494.) atlokāma, pl - 7,5 cm, mala vienkār-
tīga, izšuvuma pl - 3,5 cm: vienvirziena izvilkums,
cilpu dūriens. Uzplecis (495.), pl - 12,5 cm,
izšuvums: spodršuvums, vienvirziena izvilkums,
vītais dūriens, cilpu dūriens. CVVM 16 908.
(Pielikuma 59. lp.)"

Attēli: Latviešu tautas tērpi. II sēj. Kurzeme. 1997. 245.lpp. " 516., 517., 519. Krekls. Nīca. 19. gs. 2. p. Tunikveida, ar
uzšūtiem uzplečiem. Puslinu audums, kokvilnas
rotājums. Apkakle (516.) atlokāma, pl - 6,5 cm,
malā izšuvums, pl - 3,5 cm: spodršuvums, slīpais
krustdūriens, cilpu dūriens. Uzplecis (517.), pl -
10,5 cm, izšuvums: aužot ielasīts raksts. Aproce
(519.), pl - 7,3 cm, izšuvums: mašīndūriens, šūtie
robiņi. CVVM 16 925."

Attēli: Latviešu tautas tērpi. II sēj. Kurzeme. 1997. 249.lpp. "529.-531. Krekls. Nīca. 19. gs. 2. p. Tunikveida, ar uzšū-
tiem uzplečiem. Linu audums, kokvilnas izšuvums.
Apkakle (529.) atlokāma, 36 x 5,5 cm, izšuvums:
spodršuvums, slīpais krustiņš, cilpu dūriens,
izšuvuma josla apkakles galos 11,5 x 1,8 cm, vidus
joslas pl - 0,6 cm. Uzplecis (530.), pl - 13,5 cm,
izšuvums: spodršuvums, mašīndūriens, šūtie robiņi.
Aproce (531.), pl - 5,5 cm, izšuvums: spodršuvums,
mašīndūriens, šūtie robiņi. CVVM 16 914."

"496.-499. Krekls. Dienvidkurzeme. 19. gs. 1. p. Tunik-
veida, ar uzšūtiem uzplečiem. Linu audums, linu
izšuvums. Aproce (496.), pl - 5,5 cm, izšuvums:
vienvirziena izvilkums, pl - 3 cm, šūts 'cauri vienai
auduma kārtai, apakšējā auduma kārta līdz izvil-
kūmam, mala ielocīta un atšūta ar cauro vīli, uz
aproces divkārtīgās daļas spodršuvums, malā cilpu
dūriena loki. Priekšpuses šķēlums (497.), g - 30 cm,
izšuvums: malas atlocījums atstrādāts ar cauro vīli, vienvirziena izvilkuma izšuvuma pl - 2 cm. Apkakle
(498.) atlokāma, pl - 8,5 cm, malās izšuvums: vienvir-
ziena izvilkums, pl - 3 cm, šūts cauri vienai auduma
kārtai, apakšējā auduma kārta līdz izvilkumam, mala
ielocīta un atšūta ar cauro vīli, gar izvilkuma iekšmalu
vītais dūriens, gar ārējo malu cilpu dūriena loki,
apkakles abos galos pogcaurumi. Uzplecis (499.),
pl -9 cm, izšuvums: vienvirziena izvilkums, spodr-
šuvums, malās cilpu dūriena loki. CVVM 16 998."

Attēli: Latviešu tautas tērpi. II sēj. Kurzeme. 1997. 240.lpp. "500., 501. Ņieburs. Nīca. 19. gs. 2. p. Rakstotā trinīša linu
audums. Raports 1,3 x 1 cm. Izšūts mašīndūrieniem
ar vilnas dziju. Izšuvuma joslu pl: krūšu daļā -9 cm,
lejas daļā - 3,5 cm, ap kaklu - 1,7 cm, gar rok-
riņķiem un apakšmalu - 2 cm, sānos - 7,5 un 1 cm.
Sānos muduri. Aizdare ar āķiem. Linu odere (odere tikai līdz muduriem! - aut.). CVVM
7632. (Pielikuma 60. lp.)

503. Villaine. Nica. 19. gs. v. Vilnas trinīša audums.
162 x 98 cm. Zem raksta plāce ar ieaustām tumši
zilām svītrām laukuma iedalīšanai. Vilnas izšuvums:
galos, pl - 8 cm, un vienā malā, pl - 14 cm,
ielocītais raksts šūts kā klājdūriens, aizķerot aiz
viena diega, spodršuvums, ķēžu dūriens, kātu
dūriens, mestās bārkstiņas. CVVM 7387."

Annas Apines darinātais buršlaks, burste jeb vasaras veste

Summary

Cream and black vest with traditional Latvian patterns from the Nica Region. It is part of a whole costume which includes a handkerchief, socks and shirt. It was woven by Anna Apinis in Sydney in the 1960s. Anna was born in 1913 in Latvia. She attended weaving lessons in Liepaja in Latvia from 1930 to 1933 and spent hours at the nearby Liepaja Ethnographic Museum, recording traditional fabric designs in her notebooks. She had a loom constructed for her by fellow survivors of the World War II in at Memmingen a displaced persons camp in Germany.

In 1950 Anna migrated to Australia with her father Ernest, husband Ervins and son Eriks. She became one of the few suppliers of fabric for Latvian national costumes in Australia in the 1950s and 1960s, and exhibited her weaving nationally, at exhibitions and Latvian cultural festivals. She fulfilled her dream to keep her cultural traditions alive through her daughter Anita who continues to weave to this day.

Physical Description

Fine woven cream vest with inner lining. Front panels fastened with four hooks and eyes. Black wool embroidered detailing along neckline, armholes and bottom edging.

Significance

Significance: These items form part of the Apinis Latvian weaving collection, a collection of Latvian weavings, tools (including a countermarch floor loom), weaving notebooks, costume items and audio visual interviews. Its historical and cultural significance lies in the comprehensive documentation of the story through artefacts and narratives, the quality of the weavings and the rarity of particular items such as the loom created in a German displaced persons' camp after World War II and notebooks kept from the 1930s to preserve traditional Latvian weaving techniques. The collection documents the maintenance and transportation of cultural traditions.

Avots: https://collections.museumsvictoria.com.au/items/1557541

Sievu platjaks jeb vamzis, kamzolis

Bārtā valkāti arī Rucavas un Nīcas aprakstos minētie pelēkie vamži, burstes un platjakas (609- att.). Bārtenieci pelēkajā jakā 1895. gada
ekspedīcijā zīmējis J. Krēsliņš (21. att.).

Avots: Latviešu tautastērpi. II sēj. Kurzeme, 1997. 205.lpp.

Virsdrēbes jeb lakati - austene/austine vai dižā drāna

Avots: Bušmane, B. Nīcas izloksnes vārdnīca

Avots: Bušmane, B. Nīcas izloksnes vārdnīca

Austene

Avots: 

Villāne

Annas Apines bēgļu nometnē Vācijā austā Nīcas villāne

Avots: B. Bušmane "Nīcas izloksnes vārdnīca"

Summary

Woven shawl with traditional Latvian patterns from the Nica Region. It was woven by Anna Apinis in Sydney in the 1960s. Anna was born in 1913 in Latvia. She attended weaving lessons in Liepaja in Latvia from 1930 to 1933 and spent hours at the nearby Liepaja Ethnographic Museum, recording traditional fabric designs in her notebooks. She had a loom constructed for her by fellow survivors of the World War II in at Memmingen a displaced persons camp in Germany.

In 1950 Anna migrated to Australia with her father Ernest, husband Ervins and son Eriks. She became one of the few suppliers of fabric for Latvian national costumes in Australia in the 1950s and 1960s, and exhibited her weaving nationally, at exhibitions and Latvian cultural festivals. She fulfilled her dream to keep her cultural traditions alive through her daughter Anita who continues to weave to this day.

Physical Description

Cream woven shawl with red and green border pattern. Three sides have looped yellow, orange and green fringe.

Significance

These items form part of the Apinis Latvian weaving collection, a collection of Latvian weavings, tools (including a countermarch floor loom), weaving notebooks, costume items and audio visual interviews. Its historical and cultural significance lies in the comprehensive documentation of the story through artefacts and narratives, the quality of the weavings and the rarity of particular items such as the loom created in a German displaced persons' camp after World War II and notebooks kept from the 1930s to preserve traditional Latvian weaving techniques. The collection documents the maintenance and transportation of cultural traditions.

Avots: https://collections.museumsvictoria.com.au/items/1557433

Pamuve -  galdaini austa linu garenas formas sagša (tezaurs.lv)

Avots: B.Bušmane "Nīcas izloksnes vārdnīca"

Pelēkā villāne

Avots: B.Bušmane "Nīcas izloksnes vārdnīca"

Foto: Jānis Deinats, 1991. No kreisās: Katrīna Radomišķe un Margrieta Otaņķe

Bubuļaina villāne

Avots: B.Bušmane "Nīcas izloksnes vārdnīca"

Nīcas jaka

https://www.kurzemnieks.lv/kultura/9775-jaka-visam-muzam/

https://www.liepajasmuzejs.lv/lv/tic/195-pura-lade/n181/#ad-image-1

Virtuālā izstāde "Dienvidkurzemes adītās jakas LNVM krājumā"

Grāmatā “Dienvidkurzemes adītās jakas” apkopota pamatinformācija par jakām Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā, izveidoti nelieli jaku apraksti un jaku rotājumu zīmējumi, kā arī sniegtas pamatzināšanas jaku tehniskajā adīšanā. Izdevumā apkopotā informācija varētu kļūt par iedvesmas avotu savas, individuālās jakas adīšanā.

Papildu informācija par Nīcas tautastērpu:

Avots: Bušmane, B. Nīcas izloksne

Nīcas vīru tautas tērps

Dienvidkurzemes novada vīriešu apģērba senākais apraksts ievietots Grobiņas draudzes hronikā: “1788. g. 15. aprīļa naktī caur jumtu ir apzagta Skurbes Klāva klēts: 3 pelēki vadmalas svārki, no tiem vieni ar zaļām, otri ar sarkanām uzšuvēm, trešais pēc poļu modes darināts, priekšā un pakaļā nošūts ar zaļu lentu, [tam bijušas] arī pelēkas pogas bez āķiem; vienu zilu vadmalas kamzoļu, divi cepures - vienu zaļu, otru zilu ar melnām apmalēm, trīs vīriešu kreklus, divus raibus kokvilnas vīriešu kaklautus.

1794. g. 27. aprīlī mācītājs ziņo no kanceles, ka esot izbēguši Gūžu Ēverta dēli: 14 g. vecais Andrejs pelēkos svārkos, basām kājām, un 9 g. vecaisMārtiņš vecā kreklā un īsā kamzolītī.

1898. g. martā ir uzlauzta Cauru Jāņa puiša klēts un ir nozagti: puiša apģērbs, jaunais kažoks, zeķes, cimdi, segli ar kāpšļiem un divi sivēni.

1799. g. 2. Lieldienā ir izbēdzis Vērnieku māju (mūsdienu Otaņķu pag.? - aut.) puisis Andrejs. Viņa apģērbs ir aprakstīts tā: “Viena zaļa audekla veste ar divi rindām mazu baltu pogu, viens kamzols, no pelēkas vadmalas svārki un balta linu audekla apakšdrēbes.

1800. g. 16. oktobra vakarā Iļģu mežā no Grāveru Jāņa ratiem laupītāji ir izņēmuši trīs maisus, kuros ir bijuši vieni jauni pelēki vadmalas mēteļsvārki, vieni jauni pelēki vadmalas svārki ar zaļiem atloku ielokiem, 3 mārciņu tabakas un puse pastalu ādas.”

No aprakstiem Grobiņas draudzes hronikā secināms, ka 18. gs. 2. pusē vīriešu virsdrēbes pārsvarā šūtas no pelēkas vadmalas. Raksturīgas bijušas krāsaina auduma un lenšu uzšuves vai apmales. Minēti arī zilas, zaļas un sarkanas krāsas kamzoli un vestes. Izplatīti bijuši kā īsie svārki - kamzoļi, tā garie mēteļsvārki un kažoki. Ap kaklu sieti raibi kokvilnas lakatiņi.

Neparastāka šķiet pieminēta zilā un zaļā cepure, jo 19. gs. vīriešu cepures parasti bija melnā vai tumši brūnpelēkā krāsā. Kājās autas zeķes un pastalas.
Vienā gadījumā minēti arī zābaki, kas bijuši kājās no Liellāņu muižas (Vecpils? -aut.) izbēgušajam atraitnim Mārtiņam. Par apģērba piegriezumu un rotājumu no hronikas var spriest tikai aptuveni. Hronikā vairākkārt uzskaitīts liels daudzums vērtīgu lietu, kas atradušās vienas zemnieku dzimtas īpašumā un
liecina par daļas Kurzemes zemnieku samērā augsto turības līmeni 18. gadsimtā. Tā, piemēram, hronikā rakstīts, ka “1796. g. ir apzagta Sveiļu Ernesta
klēts: 12 jauni krekli, pie tiem bijuši
cimdi, 6 citi krekli, 100 pāri cimdu,
9 sievu cepures, 20 kokvilnas lakatu,
10 zīda lakatiņu, visādas lentes, 1 zaļa
veste, 5 sidraba breces [saktas], to
starpā 1 liela ar vārdu, 1 baķis plāmšu
audekla, 4 sidraba gredzeni, 5 dālderi,
3 vīriešu cepures, 1 mednieku nazis
bez maksts, 1 jauna vīrieša cepure,
dzeramnauda - 3 dālderi.”

19. gs. un 20. gs. sākuma Dienvidkurzemes vīriešu apģērbs visplašāk pārstāvēts ar Rucavas, Nīcas, Bārtas tērpiem. Par pārējo šī novada pagastu vīriešu tērpiem materiālu saglabājies ļoti maz. Nīcas, Bārtas un Rucavas vīriešu apģērbi ir visai radniecīgi, tajos vērojamas tikai nelielas atšķirības.

Vīriešu kreklu tipos nav tādas daudzveidības kā šo pagastu sieviešu kreklos. Vīriešu kreklus šuva tunikveida piegriezumā aruzšūtu uzpleci - siksnu - vai bez tā un platu atlokāmu apkakli. Izšuvums izstrādāts gar apkakles malu (582., 583- att.). Aproces rotātas maz, nošūtas ar rindotajiem dūrieniem. Greznajam
Rucavas kreklam apkakle un krūšu šķēluma malas rotātas ar platu vienvirziena izvilkuma joslu (578., 581. att.). Tik bagāts rotājums raksturīgs līgavaiņa krekliem. Dominējošie ir baltie izšuvumi vai arī baltā krāsa kopā ar melno.

Kreklu pie apkakles aizsprauda ar mazu sudraba saktiņu vai apsēja ar lentveidā salocītu zīda lakatiņu - drāneli - tādu pašu, kādu sēja ap galvu sievietes. To darot, lakatu apņem ap kaklu no priekšas, stūrus krusto aizmugurē un priekšā sasien divkāršā mezglā. Pēc tam pāri lakata sējumam atloka krekla apkakli.

Rucavā un Nīcā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā vīriešiem ap kaklu sieta no krāsainas dzijas austa, tamborēta vai adīta kaklasaite (555., 584.-588. att.). Sējuma
veids tāds pats kā lakatiņam.

Dienvidkurzemes novadā 19-20. gs. iecienītāka vīriešu apģērba krāsa bijusi gaiši pelēka. A. Karnups gan raksta, ka senāk bijuši pazīstami arī balti goda
svārki,* bet muzejos tādi nav nonākuši. Latvijas Vēstures muzeja fondos glabājas Nīcas un Rucavas īsie, pusgarie un garie svārki no pelēkas vadmalas,
kā arī vieni tumši zili Rucavas garie svārki (443. att., pielikuma 56. lp.). 

Pelēkajiem īsajiem, pusgarajiem un garajiem svārkiem raksturīgas iegludinātu ieloču grupas abos sānos no jostasvietas uz leju un izšuvums ar vaskotu linu diegu gar apkakli, priekšas malām, piedurkņu galiem, kabatām un aizmugurē pa vidus līniju (575-577. att.). Izšuvuma raksti un kompozīcija līdzīgi sieviešu pelēko kamzoļu un vamžu izšuvumiem. Arī Rucavas tumši zilo vīriešu svārku apdare neatšķiras no sieviešu svārku rotājuma. Visi minētie rotātie svārki vilkti godu reizēs. 19- gs. beigās un 20. gs. sākumā garie svārki lietoti jau visai reti. 1895. gadā garos svārkus nīceniekam mugurā zīmējis J. Krēsliņš (22. att.). Šajā
laikā Dienvidkurzemē izplatījās nerotāti taisna piegriezuma īsie svārki - kamzoļi, kas redzami J. Krēsliņa zīmējumā un vīrieša fotogrāfijā no Durbes pagasta (35. att.).

Vasarā karstā laikā Rucavā, Nīcā un Bārtā mēdza vilkt no galdainā atlasa drellī austa linaudekla šūtus īsos svārkus un bikses (555. att.). Pēc piegriezuma un izšuvuma tie neatšķiras no īsajiem vilnas svārkiem un arī valkāti gados. Pie pelēkajiem īsajiem un garajiem vadmalas svārkiem vilka vai nu tāda paša
auduma bikses, vai nātnās, no dreļļa auduma šūtās. Rakstainās linu bikses mazgājot izbalēja un izskatījās pavisam baltas. Parasti bikses nēsāja pārlaistas
pāri zeķēm un zābakiem, retāk - locītas iekšpusē.

Kažoki šūti no aitādas ar vilnu uz iekšpusi. Tie bijuši gan gari - līdz puslieliem, gan īsi - pāri jostasvietai. Garie kažoki parasti apšūti ar vadmalu. Apkakle bijusi no aitādas ar vilnu uz āru. Garie svārki un kažoki apjozti ar ādas jostu (489-, 509- att.). Ap īsajiem un pusgarajiem svārkiem jostas nav
liktas.

Izplatītākās vīriešu cepures Dienvidkurzemē, tāpat kā visur citur, bijušas tumšbrūni pelēkas velta filca platmales, sauktas par ļipenēm. Labākam izskatam tās apsietas ar krāsainu zīda lenti (489. att.). Vasarā galvā liktas pašu pītas salmu cepures - salmines, bet ziemā - apaļa piegriezuma aitādas cepures - baraņķenes.

Kājās autas īsas baltas vai pelēkas vilnas zeķes ar sviķelī adītu valni. Tikai Rucavā vīriešu zeķēm bijuši viscaur ieadīti nelieli raksti. Darbā sieti linu vai pusvilnas auti. Pie goda tērpa aujamās kurpes un zābaki bijuši melni. Nīcā, Bārtā un Rucavā arī vīriešu kurpes mēdza rotāt ar ādā iespiestiem, rakstā kārtotiem misiņa riņķīšiem (823. att.).

Maziem puikām apmēram no triju gadu vecuma katrai dienai šūtas nātnas baltas biksītes ar klapīti aizmugurē. Kreklam virsū vilkta vestele ar aizdari
(pumpām) mugurpusē un, ārā ejot, pagarš - līdz pat krumšļiem - pusvadmalas kamzolītis. Kājās pastaliņas, galvā salmu cepurīte.

Dienvidkurzemes novada apģērba vietējie nosaukumi reizēm ir tik neatbilstoši literārajai valodai, ka var izraisīt pārpratumus. Tā svārku nosaukums
attiecas tikai uz vīriešu garajiem svārkiem, bet pusgaros svārkus Dunikā sauca par brunčiem, ar ko literārajā valodā apzīmē sieviešu apģērba gabalu. Te jāatceras, ka Kurzemē sieviešu brunči tiek saukti tikai par lindrakiem, lindrakiem vai rindukiem. Arī Zemgalē par brančeli dēvē jaku.
Dienvidkurzemes vīriešu īsie svārki, tāpat kā sieviešu jakas, tiek sauktas par kamzoļiem.

Avots: Latviešu tautastērpi. II sēj. Kurzeme 1997. 241.lpp. " 506. Garie muduru svārki. Nīca. 19. gs. 2. p. Krūšu daļas izšuvums. Trinīti austa vadmala. Izšūti mašīndūrieniem ar nedaudz piķotu linu diegu. Krūšu daļā izšuvuma pl -9 cm. Aizdare ar āķiem. Linu odere līdz jostai. CVVM 12 506. (Pielikuma 61. Ip.)"

Riharda Zarriņa akvarelis

Attēli:  Latviešu tautastērpi. II sēj. Kurzeme 1997. 241.lpp. "507.-509. Vīriešu krekls. Nīca. 19. g v. Tunikveida, ar
uzšūtiem uzplečiem. Puslinu audums, kokvilnas
izšuvums. Apkakle (507.) atlokāma, pl - 5,5 cm,
malās izšuvums: spodršuvums, kātu dūriens,
mežģītie robiņi, muguras vidusdaļā josliņa šaurāka
- puse no stūra raksta, stūros joslas pl - 1,8 cm.
Uzplecis (508.), pl - 10,3 cm, izšuvums: spodr-
šuvums, vītais dūriens, šūtie robiņi. Aproce (509 ),
pl - 5 cm, izšuvums: spodršuvums, šūtie robiņi.
CVVM 16 948."

Vīru buršlaki (brušlaki)

  Attēli:  Latviešu tautastērpi. II sēj. Kurzeme 1997. 246.lpp. " 520.-522. Ņieburs. Nica. 19. gs. 2. p. Priekšpuse (520.);
priekšpuses izšuvums (521.); mugurpuse (522.).
Trinīti austa vadmala. Izšūts mašīndūrieniem ar pi-
ķotu diegu. Izšuvuma joslu pl: krūšu daļā - 5,5 cm,
lejas daļā - 2,5 cm, ap kaklu - 2 cm, roku riņķiem -
1,7 cm, uz kabatas - 3,5 cm, mugurpusē - 2,5 cm,
apakšmalā - 1 cm. Sānos muduri. Aizdare ar āķiem.
Linu odere. CVVM 7615."