aksesuāri

"Nīcas saktas un kurpes neatšķiras no Rucavā izplatītajām rotām un apaviem (sk. Rucavas aprakstu). Toties cimdu rakstiem ir spilgti nīceniskas pazīmes. Tie kupli sazaroti savdabīgās kompozīcijās, kurās bieži izmantota mēness zīme (731. att.). Valnis un delnas daļa parasti ieturēta kontrastējošās krāsās. Dažam Nīcas dūraino cimdu krāsas var šķist nesaderīgas, pat bezgaumīgas, bet to kopējā gamma ar sarkano, zaļo, oranžo, rozā toņu salikumu ļoti labi iederas tērpa kopnoskaņā. Nīcas krāsu salikumos manāmas zināmas lietuviskas iezīmes. Baltās zeķes - caurlielenes jeb lielenes - Nīcā bijušas ažūri rakstainas kā Rucavā un gludā labiskā ar rakstu visā zeķes garumā (538., 553-, 554. att.). Nīcā, Rucavā, Bārtā un arī citur Kurzemē goda tērpa raksturīgs piederums bijis rotāts mutauts, ko sievietes turējušas saņemtu rokā (589-, 590. att.). Ļoti grezns krāsains izšuvums centrālā kompozīcijā izstrādāts Nīcas mutautā (572. att.). Biežāk mutautiem raksturīgas vienkārtnī ieaustas paralēlas raksta joslas - kā Rucavas un Bārtas mutautiem (635. att.).

Par apģērba šūšanu un valkāšanu Nīcā laikā no 1898. līdz 1914. gadam detalizēti un profesionāli izteiksmīgi pastāstījis Nīcas skroderis Pēteris Zutis,
dzimis 1882. gadā.* Viņš šuvis kā sieviešu, tā vīriešu virsdrēbes." Šeit pāris teikumi par aksesuāriem.  "Ziemā sievietes [..] Galvā sēja biezas vilnas drāneles - pašaustas, pirktas; apakšā bieži bija balta drānele. Tās sievietes var briesmīgi ciest aukstumu."

* CWM arh., 1920. mape.

Avots: Latviešu tautastērpi. II sēj. Kurzeme. 1997.  204.lpp.

Rucavas apraksts rotām un kurpēm:

"Rucavā, tāpat ari Nīcā un Bārtā, 19. gs.
un 20. gs. 1. pusē pie goda tērpa kājās
autas melnas kurpes uz platiem,
zemiem papēžiem. Tikai šiem nova-
diem īpatnējā veidā tās greznotas ar
“apkniedētiem caurumiņiem”, t.i, ar
ādā iespiestiem un rakstā kārtotiem
bronzas vai misiņa gredzentiņiem
(822, 825. att.)."

Avots: Latviešu tautastērpi. II sēj. Kurzeme. 1997.  201.lpp.

Jaunavu vainagi, saktas un apavi Bārtā neatšķiras no Nīcā valkātajiem
(sk. Nīcas aprakstu). Apaļās, uz linaudekla izšūtās sievu cepures allaž tikušas uzskatītas par Bārtas cepurēm (612. att.), bet jaunākie pētījumi rāda,
ka to izplatība iesniegusies arī Nīcā un varbūt vēl citviet.

Avots: Latviešu tautastērpi. II sēj. Kurzeme. 1997.  205.lpp.

Saktas (dižais sudrabs, sudrabīnes, saktu čupa)

Roberta Mežiņa darinātās saktas

Avots: B.Bušmane "Nīcas izloksnes vārdnīca"

Attēli: Liepājas Muzeja krājums, L.Jagmina 2022

Te nejauši interneta izsoļu vietnē fajans.lv uzieta Nīcas puses meistara sakta no 18.gadsimta (1725.gads):

Krekla apkakli aizsprauda ar mazu apaļu vai
sirdsveida sudraba vai dzintara saktiņu (765., 766., 786., 787. att.).

765. Kreklu saktas. Bārta. 19. gs. 2. p.-20. gs. sāk. Metāls.
1) 0 - 4,8, loka pl - 1,8, h - 1 cm. CVVM 161 608;
2) 0 - 4,6, loka pl - 1,6, h - 0,9 cm. CVVM 26 551;
3) 0 - 4,3, loka pl - 1,4, h - 0,8 cm. CVVM 161 011.

766. Kreklu saktas. Rucava, Bārta, Dienvidkurzeme. 19. gs.
2. p. Metāls. 0 - 2,4, loka pl - 0,5 un 0,3 cm. CVVM
26 256, 26 418, 26 253, 26 255, 27 498/a.

782. Kreklu saktas. 19. gs. Dzintars, metāls. 1) Rucava,
g - 3,8, pl - 2,6, h - 0,8 cm. CVVM 12 235; 2) Rucava,
g - 3,3, pl - 2,7, h - 0,7 cm. CVVM 12 236; 3) Nīca,
g - 2,8, pl -2, h - 0,4 cm. CWM 12 255.

786. Kreklu saktas. 19. gs. Dzintars, metāls. 1) Rucava,
g - 4,4, pl - 2,7, h - 0,8 cm. CVVM 12 229; 2) Pērko-
ne. g - 5,5, pl -3, h - 0,7 cm. CVVM 12 223; 3) Nīca,
g - 5,1, pl - 3,6, h - 0,9 cm. CVVM 12 224.

787. Kreklu saktas. 19. gs. Dzintars, metāls. 1) Rucava,
g - 6,5, pl -5, h - 1,1 cm. CVVM 27 353; 2) Rucava,
g - 4,5, pl - 3,4, piekaru g - 2,8, h - 0,8 cm. CVVM
12 227; 3) Bārta, g - 6,2, pl - 4,6, h - 1,1 cm. CVVM
12 221.

Kniepteņi (kniepķeni)

"Dienvidkurzemes novada piejūras pagastos - Rucavā, Nīcā, Pērkonē u.c. - no jūrmalā salasītā dzintara vietējie iedzīvotāji darināja dzintara saktiņas, krelles, kniepķenus, ar kuriem rotāja savus tērpus."

Avots: Latviešu tautastērpi. II sēj. Kurzeme. 1997., 12.lpp.

Avots: Latviešu tautastērpi. Kurzeme 1997. 327.lpp. att.nr. 788. Kniepķens. Nīca vai Rucava. 19. gs. Dzintars,
metāls, g -9, pogas 0 - 1,6 cm. CVVM 12 267.

Avots: B.Bušmane "Nīcas izloksnes vārdnīca"

Cimdi - turīgām nīceniecēm pūrā bez skāteriem un krekliem vajadzēja būt arī vismaz 300 cimdu pāriem. Raksturīgākie Nīcai - oranžīgi valnīši un spilgtas, košas, rakstainas "augšiņas".

Grafisko attēlu avots: https://www.liveinternet.ru/users/rema/post345062846/

Vilnas (villas) zeķes

Foto: Liepājas Muzejs. Attēlā Ieva Ančevska un fonā Nīcai raksturīgās vilnas zeķes un cimdi

Avots: B.Bušmane "Nīcas izloksnes vārdnīca"
Avots: B.Bušmane "Nīcas izloksnes vārdnīca"

Diegu zeķes

Avots: B.Bušmane "Nīcas izloksnes vārdnīca"

Nēzdaugs - goda kabatlakats

Avots: Latviešu tautastērpi. II sēj. Kurzeme. 1997. 12.lpp.

Foto: Dagnija Pele

Avots: Latviešu tautastērpi. II sēj. Kurzeme. 1997.

Summary

Cream linen handkerchief with traditional Latvian patterns from the Nica Region. It is part of a whole costume which includes a vest, socks and shirt. It was woven by Anna Apinis in Sydney in the 1960s. Anna was born in 1913 in Latvia. She attended weaving lessons in Liepaja in Latvia from 1930 to 1933 and spent hours at the nearby Liepaja Ethnographic Museum, recording traditional fabric designs in her notebooks. She had a loom constructed for her by fellow survivors of the World War II in at Memmingen a displaced persons camp in Germany.

In 1950 Anna migrated to Australia with her father Ernest, husband Ervins and son Eriks. She became one of the few suppliers of fabric for Latvian national costumes in Australia in the 1950s and 1960s, and exhibited her weaving nationally, at exhibitions and Latvian cultural festivals. She fulfilled her dream to keep her cultural traditions alive through her daughter Anita who continues to weave to this day.

Physical Description

Square cream linen handkerchief with red, black, orange and purple embroidered design. Red and black embroidered inner border with cross and snowflake patterns within the square. Pulled thread border.

Significance

Significance: These items form part of the Apinis Latvian weaving collection, a collection of Latvian weavings, tools (including a countermarch floor loom), weaving notebooks, costume items and audio visual interviews. Its historical and cultural significance lies in the comprehensive documentation of the story through artefacts and narratives, the quality of the weavings and the rarity of particular items such as the loom created in a German displaced persons' camp after World War II and notebooks kept from the 1930s to preserve traditional Latvian weaving techniques. The collection documents the maintenance and transportation of cultural traditions.

Nīcā, Rucavā un Bārtā pie tautastērpa lietots goda kabatlakats - nēzdogs, nēzdaugs. Tas visbiežāk bijis sarkanbalti austs, svītrains. Katram izstrādājumam jābūt atšķirīgam, tomēr senie paraugi liecina, ka ir noteikts intervāls, kura ietvaros audēja var izpausties un rakstus kombinēt. Nīcas novadpētniecības centrā un senlietu krātuvē izpētīts, ka sākot no 1932.gada Nīcas mājturības skolas kursu laika, Nīcā meistarīgākās sievas kabatlakatus sāka izšūt. Attēlos zemāk: pirmie divi - Bārtas muzeja eksemplāri. Pārējie - Ilzes Škubertes TLMS "Liepava" meistares darinājumi Nīcas un Otaņķu etnogrāfiskajam anambļiem.

Cimdi

Rokdarbnieču pulciņš "Vēlziedes" darina Nīcas cimdus, zeķes un citus etnogrāfiskos izstrādājumus. Foto: Nīcas senlietu krātuve.

Nīcai raksturīgākie vilnas cimdi, kas saglabājušies līdz mūsdienām ir dubultie, ar oranžu lejasdaļu un košiem, spilgtu krāsu ziedu vai rīta zvaigznes motīviem.

 -pēdējie, zilie - Bārtas cimdi.

Attēla avots: https://www.facebook.com/latvianmittens/photos/a.1003721903004014/1548553541854178/

Attēla avots: Žurnāls IR

Veltas Jeroņinas adītais Nīcas dūrainis

Liepājas muzeja etnogrāfijas priekšmetu krājumā ar numuru LM 40373 glabājas grezni vilnas cimdi, kuri veidoti, ievērojot Dienvidkurzemei raksturīgos krāsu salikumus.

Cimdi adīti salīdzinoši nesen – 1989. gada sākumā, to autore ir tautas daiļamata meistare Velta Jeroņina. Dūraiņi 1989. gadā tika eksponēti mākslas pulciņa „Lauma” izstādē. Pēc izstādes beigām dūraiņi atdāvināti glabāšanai Liepājas muzejā.

Dūraiņi adīti izmantojot Nīcas pagasta cimdu rakstu motīvus. Cimdā izmantoti vairāki, savstarpēji atšķirīgi rakstu veidi: kātā sarkanā pamatā krāsaini ziedu motīvi; delnā – uz melna pamata dominē sarkans, ģeometrisks ornaments ar dzelteniem un rozā papildrakstiem; īkšķī – sīki, sarkani ornamenti uz melna pamata. Dūraiņa noraukums divpusīgs, kāta noslēgumā – robiņi.

Prieveti 

Caurlielenes (Zeķes) Copyright Museums Victoria / CC BY

More Information

Villas zeķes (vilnas)

Avots: Latviešu tautastērpi. II sēj. Kurzeme. 1997. 219.lpp.

Apavi

Foto: Otaņķu senlietu krātuve

Foto: LNVM

Vīru aksesuāri

Vīriešu tērpos 18.-19. gs. novadu atšķirī-
bas izpaudās mazāk nekā sieviešu tērpos.
Tā kā vīriešu dzīvesveids bija kustīgāks,
viņu apģērbā no muižām, pilsētām un
armijas ātrāk ieviesās svešādas detaļas,
piegriezuma veidi un materiāli. Viņi brauca
uz pilsētu tirgiem, dienēja armijā, karoja,
satikās ar cittautiešiem. Piemēram, 18. gs.
Kurzemes vīriešu apģērbā saskatāms poļu
muižnieku tērpu iespaids - svārku treses,
piegriezums u.c., kas izskaidrojams ar
Kurzemes hercogistes atrašanos Polijas
pakļautībā. Visumā Kurzemes vīriešu
apģērbi savā starpā ir ļoti radniecīgi. Tāpat
kā citur Latvijā, bijuši trīs svārku veidi - īsie,
pusgarie un garie. īso svārku garums
sniedzas kādus 20 cm zem jostasvietas,
pusgaro - nedaudz virs ceļgaliem, bet garie
bija krietni pāri ceļgaliem, līdz pusstibam un
pat zemāk. Garie svārki skaitījās āra apģērbs
un aizvietoja mēteli, kā tos arī mēdza saukt.
Ejot laukā no mājas, garos svārkus parasti
vilka virs īsajiem. Svārku veidiem bija da-
žādas atšķirības, kas izpaudās piegriezumā
un apdarē un grupējās pa novadiem. Dažos
novados goda svārkus rotāja izšuvums, citur
krāsainas uzšuves un apmalojumi.
Ari Kurzemē vīriešu krekli mazāk rotāti
nekā sieviešu krekli. Kā izņēmums jāmin
daži Nīcas, Rucavas, Kuldīgas, Ventspils
vīriešu goda krekli ar bagātu izšuvumu.
Krekla apkakli vīrieši aizsprauda ar nelielu
saktiņu vai arī ap kaklu apsēja salocītu
lakatiņu. Jaunākā laikā Nīcā, Bārtā un Ruca-
vā bija izplatītas krāsainas tamborētas vai
austas jostveidā kaklasaites.
Garās bikses bija vidēji platas un sniedzās
līdz potītēm. Ziemeļkurzemes latviešiem un
lībiešiem raksturīgas bija arī īsās bikses,

kas garumā sniedzās nedaudz pāri ceļiem.
Goda tērpiem iecienītākā bijusi baltas vai
gaiši pelēkas krāsas vadmala, dažos no-
vados arī tumši mēļi zila vai melna. Bikses
parasti šuva no svārku drēbes, reizēm arī no
citas krāsas auduma. Dienvidkurzemē
vasarai domātos goda svārkus un bikses
šuva no rakstaina atlasa dreļļa linaudekla.
Vestes šūšanai izvēlējās smalkāku, pirktu
drānu - tūku, pat zīdu.
Galvā lika melnu veltu filca platmali -
platcepuri, ko apvija ar krāsainu zīda lenti
vai tā saukto kranci - uz astriem savērtu
pērlīšu pīni. 19. gs. 2. pusē ieviesās naga
cepures - naģenes. Vasarām pina salmu
platmales.
Visā Kurzemē garos un pusgaros svārkus
apjoza ar ādas jostu, Kuldīgas. Alsungas un
Ventspils novados - arī ar mētāki sleņģeni.
Abu veidu jostām raksturīgas lielas, grezni
rotātas metāla sprādzes. Austās jostas vīrieši
dažkārt sēja Alsungas novadā. Arheoloģiskajos
izrakumos Kurzemē sleņģenes ar rakstu-
rīgajām sprādzēm konstatētas jau 15.-16. gs.
Tā kā ādas jostu sprādzes ir līdzīgas sleņģeņu
sprādzēm, jādomā, ka tās radušās tajā pašā
laikā. Par šo jostu seno izcelsmi liecina arī to
rotājums, kur dominē koncentriskie saules
aplīši ar punktu vidū, kas Latvijā sastopami jau
neolītā, kā arī seno latviešu rotkaļu gravējuma
tehnika - trīsinātā līnija jab kalta līklocis (808.
att.). Vēlākā laikā sprādžu rotājumos dominē
augu ornaments, kas Kurzemē izplatās rene-
sanses un baroka mākslas ietekmē. Kā aiz-
guvumi no profesionālās mākslas jāvērtē dzīv-
nieku motīvi, kas redzami vairākos 18.-19. gs.
Kurzemes jostu sprādžu rotājumos. Parasti tā ir
stāvoša vai guloša staltbrieža plastiska figūra
(804., 807. att.), kas, domājams, radusies
Kurzemes hercogistes ģerbonī attēlotā brieža
iespaidā. Šo sakritību vairākkārt atzīmējis arī
Oto Hūns savos Kurzemes zemnieku apģērba
aprakstos 19. gs. sākumā. Otrs Kurzemes
ģerboņa atribūts - lauva - attēlots jostas
sprādzē lauvas galvas veidā (803- att.). Rucavas
jostas sprādzē ir čūskas atveidojums, ko varētu
uzskatīt par Dienvidkurzemē iemīļotā zalkša
simbola jaunāku variantu (806. att.). Pēc A. Zariņas pētījumiem arī seno lībiešu jostu sprādžu apkalumos bijušas sastopamas zoomorfas
formas, kas uzskatāmas par aizguvumiem no
skandināviem. Dažkārt sprādzēs iestrādātas
tādas pašas sarkana stikla zīles kā saktās (809.
att.). Vairāku jostu siksnas rotātas ar iespiestu
ornamentu - krustotiem līkločiem un saulītēm.
Aukstam laikam rudenī un ziemā darinā-
ja atbilstošu siltu apģērbu. Vissiltākais bija
kažoks, ko šuva no izģērētas aitādas ar vilnu
uz iekšpusi. Jaunākajā laikā, t.i., 19. gs.
beigās un 20. gs., kažokādai virsū vēl
uzšuva pelēku vai melnu vilnas vadmalu
(167., 168. att.). Sieviešu un vīriešu kažoki
daudz neatšķīrās. Labam izskatam malas
apšuva ar melnu ādas strēmeli vai nu ar glu-
do, vai vilnaino pusi uz āru. No aukstuma
labi pasargāja ari garie svārki jeb manteļi.
Sieviešu garo svārku - mēteļu piegriezums
tāpat maz atšķīrās no vīriešu svārkiem.
Snēpeles, Turlavas un Raņķu pagastos
mēteļa augšdaļa bijusi gluda, bet “no jostas
uz leju sakrokots simts krokās jeb faldēs,
šķindeļkrokās [ielocēs]. Priekšā mētelis
sapumpājams [sapogājams, pumpas-pogas].
Mētelis sniedzās līdz pašai zemei. Kad vilka
mē-teli, tad virs tā apņēma vēl lakatu pār ka-
miešiem, pleciem un ap galvu. Mēteli vilka
tikai tādos gadījumos, ja kur nebūt brauca.”*
19. gs. 2. pusē mēteļos starp virsdrēbi un
oderi sāka likt kārstu vilnu, vēl vēlāk -
pirkto vati. īsākus mēteļus sauca par pus-
manteļiem. Vēl bijuši tā saucamie paltraki:
“Tie bija melni, vadmalas ratā austi, [..] gari,
uz pleciem bija pelerīne. Rokas pie pleciem
bija šauras, apakšgalā platas jo platas - te
varēja aizlīst bērns. Ap vidu sēja sarkanu
jostu, tās bija visādas, vairāk adītas”** (sk.
Alsungas vīriešu tērpu, 167., 168. att.). Pret
aukstumu savu reizi noderēja arī biezie
oderētie vamži jeb kamzoļi un platjakas.
Ziemā sievietes sēja ap galvu pašaustus
rūtainus vilnas lakatus - drānas, stūrus
krustojot priekšā un sasienot aizmugurē.
Zem tā pasēja linu vai kokvilnas lakatiņu -
pieres drānu. Vīrieši lika galvā aitādas
cepures - jērenes, ausaines. Rokās rakstaini,
ar baltu dziju oderēti dūraiņi, kājās biezas

vienkrāsainas, rakstainas vai svītrainas vilnas
zeķes, vai arī sensenie auti un sietavas.
Sietavas bija tumšas krāsas, 10-15 cm platas
vilnas auduma strēmeles, kuras sāka tīt ap
stilbiem no potītēm uz augšu un zem ceļa
sasēja ar prievīti. Virs sietavām vēl vilka
zeķes, kuras zem ceļiem apsēja ar mīkstām
pītām vai austām prievītēm - paķelēm,
ūzbantēm. Ar sietavām kājas notina sie-
vietes, vīrieši tina autus (pielikuma 79. lp.).
Apavi bija dažādi. Universālās pastalas
19. gs. un 20. gs. sākumā Kurzemē vēl
bijušas ļoti izplatītas. Pārsvarā gan tās skai-
tījās darba apavi, bet trūcīgākiem noderēja
arī godu reizēs. Pastalas vienlīdz valkāja
sievietes un vīrieši. “Baznīcā gāja ar jaunām
baltām pastalām. Kurpes parasti deva pēc
iesvētībām, bagātākie skolas gaitas sākot.”*
Katrs, kas vien spēja, centās iegādāties kur-
pes vai zābakus. Parasti tie bija melnā krāsā.
Izejamos apavus ļoti taupīja, vilka tikai
sevišķi svarīgās reizēs. Dažam labam viens
pāris kalpoja vai visu mūžu. “Bagātākās
meitas nēsāja kurpes, bet arī, līdz baznīcai
ejot, kurpes nesa, iesietas lakatiņā, un tikai
vēlāk pie baznīcas apāva kājas.”**
Par 19. gs. bērnu apģērbu muzejos ir ļoti
trūcīgi materiāli. Priekšstatu par to, kāds tas
bijis, galvenokārt var iegūt no ekspedīcijās
vāktajiem teicēju pierakstiem, kā arī no daiļ-
literatūras. Pa māju mazi bērni - zēni un
meitenes - staigāja vienā kreklā līdz pat
skolas laikam. Tikai tad, kad bijis jāsāk iet
skolā, puikām pašūti pirmie svārki un bik-
ses, meitenēm - brunči. Jādomā gan, ka tas
visur un vienmēr nav bijis vienādi. Jau 18. gs.
beigās J. K. Broce zīmējis bērnus, kuri
apģērbti līdzīgi pieaugušiem. Aukstā laikā
bērni satinušies lielajos vilnas lakatos -
austenēs vai citādās seģenēs. Kājās autas
vilnas zeķes, pastalas vai vīzes. Kurpes arī
skolā bijušas tikai retiem turīgāko vecāku
bērniem. Meitenes ap galvu sējušas paš-
austus lakatiņus, vasarā pinušas ziedu
vainadziņus. Zīļu vainagu galvā uzlika tikai
padsmitos gados pēc iesvētībām. Zēnu
galvassega - pītās salmu cepures (57. att.).

Prievieti (kaklasaites)