Vilcēju daudzbalsība ir cieši saistīta ar dziesmu teikšanu, tā ir viens no teikšanas veidiem. Dziesmu teikšana ir īpatnējs latviešu tradicionālās dziedāšanas veids, kas raksturīgs galvenokārt gadskārtu un ģimenes godu ieražu norisēm. Teikšana jeb saukšana atšķiras no kantilēnās, melodiskās dziedāšanas ar to, ka tā ir tuvāka dziedošai runāšanai: tai raksturīga šaura apjoma – visbiežāk tercas vai kvartas – melodika un sillabisks teksta muzikālās realizācijas veids, kur katrai teksta zilbei atbilst viena muzikāla skaņa, respektīvi, bez locījumiem un melismiem. Teicamajās dziesmās svarīgākais ir teksts, tā saturs, mazāk – melodija, tās skaistums vai izdaiļotība.

Atšķirībā no dziedamajām dziesmām, kuru teksts parasti ir vēstošs, sižetisks un līdz ar to arī garāks, teicamās dziesmas veido atsevišķu četrrinžu savirknējums. Teikšanā ir iesaistīti vairāki dziedātāji jeb dziedātājas (tradicionālajā dziedāšanā ir izteikta sieviešu dominante), bet ar atšķirīgām funkcijām: teicēja jeb saucēja izdzied dziesmas, respektīvi, četrrindes pusi, un pārējie to atkārto, tieši vai ar izmaiņām.

Vilcēju daudzbalsība saistās ar teikšanu tā, ka reizē ar četrrindes puses atkārtošanu tiek dziedāta viena gara, nepārtraukta skaņa – burdons (no franču bourdon ‘kamene’, ‘liels zvans’, ‘ērģeļu bass’). Nereti šāda īstā burdona vietā ir sillabiskais burdons: vienas garas, nepārtrauktas skaņas vietā tiek dziedāts atkārtojamais teksts, pavisam vai gandrīz nemainot skaņas augstumu, tomēr arī tas rada īstā burdona sajūtu. Iespējams arī maiņburdons, ko veido divi toņa attālumā esošu burdonu posmi. Vokālo burdonu mēdz dziedāt vairāki, tādējādi dziedāšanā var iesaistīties vai visi ieražas norises dalībnieki.

Vilcēju daudzbalsības paveidi – īstais, sillabiskais vai maiņburdons – ir pazīstami vai dokumentēti lielā Latvijas daļā. Īstais burdons, dziedāts uz ā vai ē, ir zināms no Kurzemes dienvidrietumiem un vidus un no Latgales dienvidiem un ziemeļiem, kur dažos gadījumos tas dziedāts arī uz teicējas teksta pēdējā patskaņa. [..]

Valdis Muktupāvels