pasakas
Zvejnieks un viņa sieva
Avots: 2. A. 555. Skolnieks J. Banazis Nīcā, K. Lielozola kr.
Reizi viens vecs zvejnieks nozvejojis zelta zuvi un zuve lūgusies, lai laižot viņu vaļā. Ko vien viņš gribēšot, tas viss piepildīšoties. Tad vecītis pārgājis mājā un izstāstījis to savai vecenei. Vecene sēdējusi pie siles un teikusi: "Ak tu, muļķi! Vai nevarēji teikt, lai mums nogādā jaunu sili?"
Tad vecītis nogājis jūrmalā un saucis: "Zuvetiņ, kur tu esi?"
Tad zuvetiņa tūlīt ieradusies un vecītis saucis: "Dod man jaunu silīti!"
"Tad zuvetiņa teikusi : "Ej tik mājā, tur jau tava vecenīte sēd pie siles.
Vecītis pārgājis mājā un redzējis, ka vecenīte jau sēd pie siles, bet tā tūliņ arī teikusi: "Ak tu, muļķi! Vai nevarēji teikt; lai mums rastos jauna māja?"
Nu vecītis gājis jūrmalā un saucis: "Zuvetiņ, kur tu esi? Dod man jaunas mājas!"
Tad zuvetiņa izpeldējusi malā un teikusi: "Tev jau ir jaunas mājas, ej tik mājā!"
Vecītis pārgājis mājā un atradis jaunas smukas mājas. Nu vecene teikusi: "Ak tu, muļķi! Vai nevarēji teikt, lai mums rastos jauna smuka pils?"
Nu vecītis gājis jūrmalā un saucis: "Zuvetiņ, kur tu esi? Dod man jaunu smuku pili!"
Zuvetiņa izpeldējusi malā un atbildējusi : "Ej skati, tev pils jau gatava."
Vecītis pārgājis mājā un atradis jaunu smuku pili. Vecene atkal saukusi: "Ak tu, muļķi! Vai nevarēji teikt, lai mums muiža rastos ar visiem strādniekiem un visi jau artu un strādātu?"
Vecītis gājis jūrmalā un saucis: "Zuvetiņ, kur tu esi? Dod man jaunu muižu ar visiem strādniekiem!"
Un zuvetiņa izpeldusi malā un teikusi: "Ej mājā, pils jau gatava un muiža ar visiem strādniekiem."
Vecītis pār gājis mājā un atradis jaunu smuku muižu, strādniekus aram un ecējam, savu veceni sēdam ķēniņa tronī un pavalstniekus klanāmies viņas priekšā. Nu vecītis domājis: "Nu vecene paliks ar mieru, neplīsies vairs man virsū." Bet bijis citādi, jo vecene atkal saukusi: "Ak, tu, muļķi! Vai nevarēji teikt, lai tev un man piederētu visa zeme un debess?"
Vecītis gājis atkal jūrmalā un saucis zuvtiņu: "Kur tu esi? Dod' mums debesi un zemi!"
Nu zuvetiņa saskaitusies un teikusi: "'Tu par daudz gribēji, lai devu tev ko dodama. Kas daudz grib tam maz tiek. Nu tu atkal sēdēsi pie savas vecās silītes ar savu veceni."
Vecītis pārgājis mājā un redzējis tikai savu veco būdiņu un veceni sēdam pie silītes.
Ēni dažādos veidos
Avots: 41. Skolnieks J. Banazis no 73 g. v. M. Banazes Nīcā. K. Lielozola kr.
Mielavu Timlīŗu saimnieks bijis savu māju īpašnieks. Viņš pārbraucis no Liepājas un taisni iebraucis sētā un neviens tūliņ viņu nesagaidījis. Bet tad viņam kāds saucis: «Mielav, Mielav, tev te nav savas mājas!» un pajēmis zirgu pie galvas un vedis projām. Mielavs sēd iekšā un brauc projām cauri upē iekšā. Tajā vietā, kur tas vedējs viņu ievedis, aplam neaizsalstot. Šī vieta ir Auzes apakšā un tur tas vedējs viņu ievedis ar visu zirgu un ratiem. Tad tūliņ vedējs pazudis. Mielavam noslīcis zirgs. Nu tikai viņam kā nagla no acu nogaise, kā viņu no māju izveduši. Tad viņš pārgājis mājās bez zirga.
Zilbārdis
Avots: 1. A. 955. C. Skolnieks A. Ritens Nīcā. K. Lielozola krāj.
Senos laikos dzīvojis viens kungs, vārdā Zilbārdis. Viņš izgājis apskatīt pasauli un saticis vienu skaistu meitu. Zilbārdis prasījis, kur viņa iešot. Meita atteikusi, ka viņa ejot darbu meklēt. Zilbārdis pasaucis to pie sevis un teicis, lai nākot pie viņa pa meitu, viņš jau esot taisni izgājis meitu meklēt.
"Kālab ne? Bet cik tu maksāsi gadā algas?"
"Es tev maksāšu simtu daldeŗu gadā," Zilbārdis atteicis.
"Labi!" šī sacījusi, "bet kur jūs dzīvojat?"
"Nāc man līdz, gan tad redzēsi!" Zilbārdis teica un griezās ar meitu atpakaļ uz savu muižu. Kādu gabalu gājušiem, viņiem pretī nākuši trīs vīri, kas prasījuši meitai, kur viņa ejot. Meita viņiem atteikusi, ka viņa esot pie šā kunga par meitu salīgusi.
"Cik tad viņš tev dod par gadu?" vīri prasījuši.
"Simtu daldeŗu", meita atteikusi.
"Vai viņš tev iedeva arī kādus daldeŗus rokas naudas?"
"Nē, viņš man vēl nekā nedeva."
"Nu labi! bet pēc sešiem mēnešiem mēs atnāksim, tad viņam būs jāmaksā pusgada alga. Še tev vēl šis svilpis, ja tev grūti klājas, tad pasvilp un mēs tūliņ būsim klāt."
Un tā viņi izšķīrās. Kādu gabalu pagājušiem, Zilbārdis prasīja meitai: "Kas tie bija par vīriem?"
"Tie trīs vīrieši bija mani brāļi!"
Un tā viņi runādami bija jau nonākuši pie Zilbārža muižas tālajā mežā. Viņa bija nodzīvojusi jau trīs mēnešus pie Zilbārža, kad kādu dienu viņš tai sacīja, ka viņš braukšot uz Vāczemi, bet šī paliekot mājā. Tad Zilbārdis viņai iedevis divpadsmit atslēgas sacīdams, lai tik tai kambarī neejot, kam esot sidraba atslēga. Pats nu viņš aizjūdza divus zirgus karietei priekšā un aizlaida, ka zeme vien nodimdēja.
Viena pati mājā palikusi, meita pajēmusi visas divpadsmit atslēgas, gāja tos kambaŗus apskatīt. Dažādās istabās viņa atradusi dažādas dārgas mantas : sidrabu, zeltu, dārgus akmeņus un citas līdzīgas lietas. Beidzot viņa pienākusi arī pie divpadsmitā kambaŗa durvim, labi apskatījusies un domājusi: "Iešu tik iekšā. Ja jau nebūs labi, tad pasvilpšu savus brāļus."
Tā nu viņa atslēgusi aizslēgtās durvis. Tur bija liels koka bluķis uz tā bluķa stāvēja liels plats cirvis. Grīda bija pārklāta ar asinim un gar sienām bija pakārti jaunu sieviešu līķi. Meita ļoti nobijās un visas atslēgas viņai iekrita asiņu spainī. Šī, pajēmusi atslēgu, pūlējās to no asinim noslaucīt. Te piepēži nodimdēja zeme, pārbrauca Zilbārdis un tūlīt prasīja, kur kambaŗu atslēgas. Šī arī tūlīt jēmās izstāstīt, kas viss noticis. Šis jau gribējis grābt to rokās un nest uz to kambari, kur stāvēja bluķis ar cirvi, bet šī ļoti lūdzās, lai ļaujot viņai vēl aiziet uz savu istabu, kas atradās otrā stāvā, lai noskaitītu beidzamo lūgšanu, un to viņš šai arī atļāva.
Šī tūliņ uzskrēja augšā, pajēma savu svilpi un svilpa trīs reizes no vietas. Zilbārdis gaida, gaida - nevar sagaidīt, uzskrien dusmīgs augšā un velk meitu zemē. Te uzreiz iešņācās liels viesulis un visi trīs brāļi bija tūliņ klāt. Viens brālis izvilka zobenu un nocirta Zilbārdim galvu. Tad viņi pajēma Zilbārža bagātības līdz un dzīvoja visi laimīgi.
Zvejnieks un viņa sieva
Avots: 1. A. 555. Skolnieks J. Kazbuķis Nīcā, K. Lielozola kr.
Vienreiz dzīvoja viens nabags zvejnieks ar ļoti negantu sievu. Viņiem tikai bija maza būdiņa.
Reiz zvejnieks aizgāja zvejot un izzvejoja zelta zivi, bet zivs lūdzās, lai viņu palaižot, viņa darīšot visu, ko tik vien vēlaties, lai tik uzsaucot: "Zelta zivtiņa, palīdzi man!"
Vīrs pārgājis mājās bez nevienas zivs, sieva gribējusi viņu no mājām izdzīt, bet viņš sācis stāstīt savus piedzīvojumus. Sieva atcirtusi: "Tad tūliņ ej uz jūrmalu un saki, ka es gribu būt par saimnieci."
Viņš arī nogājis uz jūrmalu un saucis: "Zelta zivtiņ, palīdzi man!"
Tūliņ izpeldējusi mala tā pati zivtiņa un jautājusi: "Ko vēlies?"
"Mana negantā sieva grib tikt par saimnieci."
"To tu dabūsi, ej tik mājās."
Vīriņš jau par gabalu redzējis, ka ir lielas saimnieku mājas un ka kalpones kopj lopus un saimniece viņiem dod darbu. Viņš vēl nebija iegājis iekšā, kad jau saimniece bija pretī un sacīja: "Taisies, kā tiec uz jūrmalu un gādā, ka es valdu par pili."
Vecītis apdomājās, aizgāja uz jūrmalu un sauca: "Zelta zivtiņa, palīdzi man!" '
Izpeldēja tā pati zivtiņa un vaicāja: "Ko vēlies, vīriņ?"
"Mana negantā sieva grib tikt par pils valdnieci."
"Ej tik mājās," sacīja zivtiņa, "to tu dabūsi."
Vīriņš jau no tālienes redzēja greznu pili, tur sulaiņi skraidīja no vienas vietas uz otru, un viņa sieva mirdzēja vienā zeltā. Vīriņš nebija vēl ne iekšā iegājis, ka pils valdniece skrien pretim un saka: "Gādā, ka es valdu par pilsētu."
Vīriņš negribēja vairs iet, jo bija gluži nokusis, bet viņa sieva lika sulaiņiem viņu pērt. Vīriņš aizvalkās uz jūrmalu, kur bija sacēlusies vētra, un sauca: "Zelta zivtiņa, palīdzi man!"
Bet zivtiņa neiznāca. Tad viņš sauca vēlreiz un zivtiņa iznāca un prasīja, ko vēloties.
"Mana negantā sieva grib valdīt par pilsētu." Zivtiņa sacīja: "Ej mājās, to tu dabūsi."
Vīriņš pārgāja mājās un viņa sieva sēdēja jau uz troņa un valdīja par pilsētu. Bet sieva vēl nebija mierā un sacīja: "Gādā, ka es valdu par debesi un zemi."
Vīriņš gan negribēja iet, bet sieva viņu piespieda. Nogājis pie jūras, viņš sauca tos pašus vārdus, bet zivtiņa nenāca, jo uz jūŗas bija stipra vētra. Viņš sauca vēl reiz, tikpat vēl nenāca. Trešo reizi zivtiņa tomēr iznāca un prasīja : "Ko vēlaties, vīrs?"
"Negantā sieva grib valdīt par debesi un zemi!" Zivtiņa atbildēja: "Jūs, ļaudis, esat par daudz mantkārīgi. Tāpēc lai notiek viss tāpat, kā agrāki bijis!" To teikusi, zivtiņa pazuda.
Vīrs pārgāja mājā un viņa sieva atkal sēdēja vecās mazās būdiņas priekšā.