Attēls: Latviešu tautas tērpi. II sēj. Kurzeme. 1997. pieejams arī TE. "
488. Nīcas tērpi. 19. gs. v. - 20. gs. sāk."
Nīcas tautastērpam ir īpatnējs, no citiem novadiem atšķirīgs raksturs un kopīgas iezīmes vienīgi būtu saskatāmas ar Bārtas un Rucavas tautastērpiem, kuri tāpat ir izplatīti ļoti nelielās teritorijās, bet ir atzīmējami savas savdabības pēc. (http://valoda.ailab.lv/kultura/kultura/lktaut14.htm)
Pastkarte "Tautastērpi" - no kreisās: Lejaskurzemes vīru tērps, Nīcas līgavas tērps, Rucavas sievas tērps, Bārtas meitas tērps, Rucavas meitas tērps
KURZEMES TAUTAS (ETNOGRĀFISKIE) TĒRPI
(2. daļa)
Savukārt BĀRTAS iedzīvotājus – NĪCAS un RUCAVAS ļaudis (1809. gads!) - Hūns raksturo šādi: svētdienā bārtenieču svētku apģērbs sastāv no lielas, smalkas linu drānas uz galvas, tās gali nokarājas uz muguras.
Viņu apģērbi ir DAUDZĀS KRĀSĀS: krūšu izgriezums un aproces ir nošūtas ar sudraba lentēm, bet krūtis grezno liels daudzums lielu un mazu, ļoti labi nostrādatu sudraba saktu (Schnallen). Pār pleciem klātas villaines (Shawls), kas uzliktas uz labās rokas pleca un sastiprinātas ar vienu lielu sudraba sprādzi – SAKSTINI. Apģērba (Kleider) modes krāsa ir ZAĻA – tas ir no vilnas. Villaines ir no balta vilnas auduma un rotātas ar krāsainu apmali. Kāju apģērbs sastāv no dzeltenas ādas šņorējamām zandalēm – pastalām. Sievietes valkā divējas zeķes. Vīrieši nēsā īsas, ļoti baltas linu bikses, baltas zeķes un baltas linu vestes, kuras apņem josta ar misiņa sprādzi - uz tās redzams BRIEDIS ģerbonī – iespējams, kā Kurzemes ģerboņa daļa. Kājās pastalas. No Vidzemes zemniekiem atšķiras ar apaļu, diezgan smalku, slīpi uz auss uzliktu platmali (Hut) un ar zināmu stingru skatu .
Vecākie vīri tērpjas rupjās pelēkas vadmalas drēbēs, kuras paši arī gatavo.1894./95. g . Liepāju, Nīcu, Rucavu, Turlavu un Kuldīgu Rīgas latviešu biedrības zinību komisijas uzdevumā apbraukā mākslinieks Jānis Krēsliņš ar mērķi savākt etnogrāfiskus materiālus, tai skaitā – tautastērpus. Darbu viņš veic ļoti rūpīgi, precīzi ieskicējot pašas sīkākās tērpu detaļas.
Pēc ekspedīciju fotogrāfijām un savāktajiem apģērba materiāliem 1896. g. izstādes vajadzībām zemniekus viņu tērpos portretē arī mākslinieki A. Alksnis, T. Zaļkalns, J. Rozentāls uc.
Novadu robežas nav jāuztver kā uz kartes novilktu līniju – tās savstarpēji mijas un pārklājas, ļaujot secināt, ka agrīnajos vestures posmos Kurzemes zemnieku apģērbs bijis krietni vienveidīgāks. 19. gs. 2. pusē, pateicoties amatniecības un rūpniecības uzplaukumam, kā arī tirdzniecības iespējām pēc dzimtbūšanas atcelšanas amatnieku darbnīcās ieviešas jaunas aušanas tehnikas, paplašinās krāsošanas iespējas (ienāk ķīmiskās krāsas). Jaunas apģērba formas, krāsas, ornamenti vispirms rodas audēju, šuvēju, kurpnieku, rotkaļu iztēlē, pēc tam tiek īstenoti materiālā un piedāvāti pasūtītājam.Tumši zilo, melno, mēļi violeto brunču vietā Nīcā un Alsungā sāk valkāt spilgti oranžus un sarkanus, Ziemeļkurzemes un Austrumkurzemes svītraino brunču krāsu paletē ienāk spilgti, kontrastējoši toņi. Anilīna krāsas sāk savu uzvaras gājienu un ātri vien izskauž gadu simtiem valdošo tradicionālo augu krāsu – sarkana, zaļa, dzeltenā, mēļi zilā – salikumu… Vienīgi Rucava turas pie atturīgi pelēka, ar melnu samtu rotāta tērpa – krociņlindraka. Pakāpeniski notiek atteikšanās no baltajām izšūtajām villainēm, zīļu vainagiem, cakotām sievu aubēm, greznām saktām. Uz pleciem un galvā sien fabrikās ražotus lakatus jeb kurzemnieciskās drānas – zīdenes, bastaiņus, krīzdogus, tiptenes.
Par pārmaiņām NĪCAS sieviešu apģērbā raksta J. Janševskis: “Nīcā vēl ap pagājušā gadsimteņa vidu sieviešu apģērbs bijis stipri CITĀDS, nekā to redzēja gadsimteņa beigās. Sarkano brunču vietā sievietes toreiz nēsājušas MELNUS vai TUMŠZILUS lindrukus. Šiem lindrukiem izejot no modes, uzcēlās tad pagājušā gadsimteņa sešdesmitos gados sarkanie lindruki. Vispirms ar tādiem sāka izrādīties viena otra turīgu saimnieku meita, līdz tad pēc dažiem gadiem sarkanais lindruks palika par īstu vienvaldnieku visā Nīcas sieviešu pasaulē. Ar laiku dažas arī šo sarkano brunci sāka drusku grozīt, gareniski izrakstīdamas ar gaišākam vai tumšākām sarkanām vai dzeltenām svēdrām.”
Ilggadējais Latvijas Vēstures muzeja pārzinis un direktors Matīss Siliņš savā apcerējumā “Alšvanga” min, ka veci ļaudis vēl zin pateikt, ka Nīcas sarkano brunču krāsa nākusi modē no ĀRIENES, caur viena kāda ienācēja sievieša iespaidu (!). Ar dziļu nožēlu viņš konstatē, ka jaunākā paaudze jau ir pilnīgi pagriezusies pie “eiropejiskām, fabriku rūpnieciskām modēm.” Tautiskā garšā lūzums ap 1870. gadu vispirms notiek “uzvalku un drēbju krāsas ziņā” – zilās un brūnīgi violetās krāsas vietā it kā “nejaušs” untums uzvaroši iesoļo spilgti sarkanā krāsa… Tā Alšvangas apvidus seno, tumšo sieviešu krāsu tērpu nomaina uz sarkaniem svārkiem, sarkanu vamzi, sarkandzelteni rūtainu villaini “seģeni” jeb “sarkano drēbi”, galvā tiek siets sarkans zīda lakats, zem kura jaunava vēl liek spodrinātu dzeltenā metāla “spangu” vainagu! Izskatās, ka košais krāsu sakopojums piepeši iztilpis no tautas dvēseles it kā pēdējais sparīgais cīņas pieteikums spēkos uzbāzīgi pieaugošajai eiropejiskai fabrikātu modei. Tā Nīcas, Rucavas un Alsungas tautastērpi iegūst to krāšņo formu, krāsu, ornamenta daudzveidību, kādu to pazīstam šodien.
Tomēr ne visur Kursā izmaiņas ir tik krasas – Pērkonē, Priekulē, Kuldīgā, Ventspilī un citur tautastērpu izzušanas un pakāpeniskas pārejas process uz pilsētas tipa apģērbu sākas tikai 19. gs. pēdējā ceturksnī.
Gadsimtiem ilgi apģērba darināšana bijusi sieviešu ziņā – vēl 19. gs. vidū latviešu un lībiešu sievietes šuj ar rokām gan darba, gan goda drēbes visai ģimenei, sākot no krekla līdz pat biezajām virsdrēbēm – jakām, svārkiem, kažokiem. Smalkos, precīzos dūrienus pati tauta sauc par “peles taku pie peles takas”. Ādas pastalu darināšanā un vīžu pīšanā piedalās arī vīrieši. Pagājušā gadsimta vidū Latvijas laukos virsdrēbju šūšanu pamazām pārņem skroderi, braukādami pa zemnieku mājām un izpildot darbu uz vietas. Roku darbu pamazam nomaina šujmašīnas, taču kreklus un brunčus, 20. gs. ieskaitot, sievietes turpina šūt pašu spēkiem, ar rokām.
Sieviešu tunikveida KREKLI tiek šūti no pašausta, balināta linu audekla – tie sastāv no 2 daļām, saukti par PUSAIŅIEM. Krekla augšpuse tiek darināta no smalka, bet apakšadaļa – no rupjāka lina vai pakulu auduma. Krekla garums sniedzas pari ceļgaliem, ap 15 cm virs potītēm, tie reizē kalpo arī kā apkšbrunči. Kurzemnieku novada goda krekli no citiem atšķiras ar saviem greznajiem, ornamentāli kuplajiem izšuvumiem. Kreklu “rakstīšanā” liela loma ir katras valkātājas turībai – bagātākas mātesmeitas izšuvuma darbi tiek veikti par samaksu, bet kalpu meitas tiek galā pašu spēkiem.
Kurzemē svārkus par “brunčiem” NESAUC – vienkrāsainie tumšzilie, melnie, pelēkie, baltie sieviešu svārki saukti par LINDRAKIEM, LINDROKIEM, LINDRUKIEM vai RINDUKIEM. Jau no 18. gs. vidus blakus vienkrāsainajiem lindrukiem stājas garensvītraini brunči, to apakšmalu rotā ar citas krāsas audumu vai lentu. Alsungas, Kuldīgas un Ventspils novadu brunčiem raksturīga paaugstināta vidusvieta un piešūta ņieburveida augšdaļa.Virs krekla valkā dažādu krāsu un piegriezuma ŅIEBURUS – borstes, brušlakus, lipķenus, spencerus vai jakas – kamzoļus, vamžus, platjakas. Kurzemē raksturīgi īsi ņieburi un jakas – dažas nesniedzas pat līdz jostavietai. Kurzemes jakas un ņieburi bieži rotāti ar citas krāsas auduma uzšuvēm, apmalojumiem, izšuvumiem, dekoratīvām pogām. Izņēmums ir lībiešu ņieburi – pilnīgi bez rotājuma.
Ja virs ņiebura velk jaku, to atstāj neaizpogātu, lai redz ņiebura rotāto virsmu. Jaka vairāk tiek uzskatīta par āra apģērbu.
Kurzemes VILLAINES jeb VILDRĀNAS ir salīdzinoši īsas – 145x90 cm; tās tiek dalītas vienkārtenēs un divkārtenēs (sašuj divas vienkārtenes kopā un pārloka pa vidu). Villaines gar malām tiek rotātas ar celu apaudiem un bārkstīm. Bagātākie, ornamentāli izteiksmīgākie villaiņu rotājumi sastopami Kuldīgas novadā, Nīcas, Bārtas, Rucavas, Pērkones un Sakas pagastos.
PLATIE CELU APAUDI un KUPLIE DZIJU PUŠĶI Ventspils un Kuldīgas villaiņu malās pārstāv ĻOTI SENU apģērba rotājuma veidu, kas konstatēts 16. gs. tērpos un arheoloģiskajā materiālā jau 10.-13. gs (!)
Lībieši savas baltās villaines nerotā.Baltās villaines sedz lielos godos - kāzās, krustabās, bedībās, liek, ejot uz baznīcu.
Kurzemē vēl 19. gs. tiek darinātas un segtas SENĀS, TUMŠZILĀS (arheoloģiskās) villaines – MĒLENES, ZILĀMI, SIJĀNI. Ikdienā un vēsākā laikā valkā dažādas krāsainas, rūtainas seģenes – lielos lakatus, austenes. Rucavā, Alsungā, Kuldīgā mēdz segt vienlaikus arī divas, trīs villaines. Vasarā valkā rakstaina linaudekla seģenes – DRĀBULES, PALAGUS. Pārejot uz pilsētas tipa apģērbu, sieviete vispirms atsakās no baltās, izrakstītās villaines – tās vietā nāk rūpnieciski ražoti krāsaini zīda un smalkvilnas lakati.
Meitu VAINAGUS Kurzemē darina uz cieta kartona, senāk – uz krijas vai tāss pamata. Vainagu forma ir cilindriska vai nedaudz koniska, sarkana vai melna auduma virsma tiek rotāta ar stikla zīlītēm, smeldzēm, brokāta lentēm. Kuldīgā, Alsungā un Ventspilī izplatīti ir metāla spangu vainagi – tos liek godos un svētkos. Dažos apvidos kāzu godiem tiek darināti zaroti līgavas vainagi – VIZUĻU VAINAGI jeb ZARAIŅI.
Lielākajā daļā Kurzemes sievas sien galvasautu, ko sauc par NĀMATU*, LUPATU.Bārtā un Nīcā vēl 19. gs. vidū darināta SENA veida, ar krāsainām dzijām izšūta LINAUDEKLA CEPURE, kas konstatēta jau 15.-16. gs. (analogs - Austrumvidzemes sievu cepure). Jau no 18. gs . vidus* (*citos avotos – no 16. gs.) ieviešas aubes, identiskas citu Eiropas tautu sieviešu galvassegām. Jo sevišķi ar 4 galvassegām, kas tiek liktas uz galvas vienlaikus, izceļas Alsungas sievas!
Kurzemē, izņemot Alsungu, austās jostas ap brunčiem NESIEN – ja nu kādu necilu prievīti ap vidu. Plato jostu vietā darina rakstainas prievītes, kuras izmanto dažādām vajadzībām. Kuldīgas, Ventspils, Alsungas novados ir izplatītas metāla važiņu jostas jeb SLEŅĢENES – tās lieto gan sievietes, gan vīrieši.
Arī PRIEKŠAUTI Kurzemē nav populāri – tos aizsien, kādu netīrāku darbu veicot – iespējams, tas ieviesies no lībiešu modes.
ROTASLIETAS - saktas, gredzenus, kniepķenus – izgatavo zeltkaļu cunftu amatnieki pilsētās pēc zemnieku pasūtījuma (meistari lielākoties ir vācieši). Lielo villaiņu jeb dižsaktu virsmas plastiskie dekori un augu motīvu gravējumi veidojušies no tajā laikā Kurzemē valdošā baroka mākslas stila.
Rucavā, Nīcā, Pērkonē salasītie DZINTARA gabaliņi pārtop saktiņās, krellēs, kniepķenos, ar kuriem kurzemnieces rotā savu tērpu.
Sieviešu goda tērpa komplektam piedien arī austs vai izšūts MUTAUTS – sievietes to tur rokā. Senākā tipa apģērbam nav kabatu – dažādu sīkumu ielikšanai kalpo 4-stūrains auduma maisiņš ar atvērumu virspusē, ko ar prievīti apsien ap vidu un nēsā zem brunčiem.
VĪRIEŠU TĒRPOS 18.-19. gs. novadu atšķirības izpaužas mazāk, salīdzinot ar sieviešu tērpiem – viņu apģērbā ātrāk ieviešas dažādas svešādas detaļas no muižām, pilsētas un armijas. Vīrieši brauc uz pilsētu tirgiem, dien armijā, karo, satiekas ar ienācējiem – cittautiešiem. Tāpat kā citur Latvijā, arī Kurzemē bija 3 svārku veidi – īsie, pusgarie un garie. Dažos novados goda svārkus rotā izšuvums, citur – krāsainas uzšuves un apmalojumi.Ar bagātīgu izšuvumu izceļas Nīcas, Kuldīgas un Ventspils vīriešu goda KREKLI, tā apkakle tiek sasprausta ar nelielu saktiņu vai ap kaklu sien salocītu lakatiņu.
Garās BIKSES ir vidēji platas un sniedzās līdz potītēm. Goda tērpiem iecienīta ir baltas vai gaiši pelēkas krāsas vadmala, dažos novados – arī tumši zila vai mēļa. Vasaras goda apģērbu – svārkus un bikses - darina no rakstaina atlasa dreļļa linaudekla, bet vestes – no tūka, zīda.
Galvā liek melnu velta filca platmali – PLATCEPURI, ko apvij ar krāsainu zīda lenti vai tā saukto KRANCI – uz astriem savērtu pērlīšu pīni. 19. gs. 2. pusē ieviešas naģenes, vasarās valkā pītas salmu platmales.
Visā Kurzemē garos un pusgaros svārkus apjoza ar ādas JOSTU, Kuldīgas, Alsungas un Ventspils novados – arī ar metāla sleņģeni. Arheoloģiskajos izrakumos Kurzemē sleņģenes konstatētas jau 15.-16. gs., to rotājumos dominē koncentriskie Saules aplīši ar punktu vidū, kas Latvijā sastopami jau neolītā.
Vēlākos laikos to nomaina renesanses un baroka modes augu ornaments. Sprādzes tiek rotātas ar dzīvnieku motīviem – staltbrieža figūru, lauvu, čūsku, jostu siksnas rotātas ar krustotiem līkločiem un saulītēm.
Aukstā laikā vīrieši valkā KAŽOKU no izģērētas aitādas ar vilnu uz iekšpusi. Sieviešu un vīriešu kažoki daudz neatšķīrās. No aukstuma labi pasargāja arī garie svārki jeb MANTEĻI, kas sniedzās līdz zemei. Virs kažoka lika vēl lakatu ap pleciem un galvu. Mēteli vilka, kaut kur braucot, pret aukstumu labi noderēja arī biezie, oderētie vamži jeb kamzoļi un platjakas.
Ziemā sievietes sēja ap galvu pašaustus rūtainus vilnas lakatus – DRĀNAS, stūrus krustojot priekšā un sasienot aizmugurē. Vīrieši galvā lika aitādas cepures - jērenes, ausaines. Rokās vilka rakstainus, ar baltu dziju oderētus DŪRAIŅUS, kājās – biezas, vienkrāsainas, rakstainas vai svītrainas VILNAS ZEĶES (arī sensenos AUTUS un SIETAVAS).
SIETAVAS bija 10-15 cm platas vilnas auduma strēmeles, kuras sāka tīt no potītēm uz augšu un zem ceļa sasēja ar prievīti. Virs sietavām vēl vilka zeķes, kuras zem ceļiem apsēja ar mīkstām pītām vai austām prievītēm – PAĶELĒM, ŪZBANTĒM. Ar sietavām kājas notina sievietes, vīrieši tina autus.19. gs. un 20. gs. sākumā gan sievietes, gan vīrieši
Kurzemē valkāja PASTALAS, kas skaitījās darba apavi. Katrs, kas vien spēja, centās iegādāties arī kurpes vai zābakus, parasti tie bija melnā krāsā. Izejamos apavus ļoti pietaupīja, dažam viens pāris kalpoja visu mūžu.
Ziņas par BĒRNU apģērbu ir trūcīgas – pa māju mazi bērni staigāja vienā kreklā līdz pat skolas laikam; uzsākot skolas gaitas, puikas tika pie pirmajām šūtajām biksēm un svārkiem, bet meitenes – pie brunčiem. Jau 18. gs. beigās Broce zīmēja bērnus, kas bija tērpti līdzīgi pieaugušajiem. Aukstā laikā bērni tika satīti lielajos vilnas lakatos – austenēs un citās seģenēs. Kājās tika autas vilnas zeķes, pastalas vai vīzes. Kurpes arī skolā bija tikai turīgāko vecāku bērniem. Ap galvu meitenes sēja pašaustus lakatiņus, lika ziedu vainadziņus, bet zīļu vainagi tika valkāti tikai padsmitnieku gados, pēc iesvētībām. Zēni valkāja pītas salmu cepures.
DARBA APĢERBS Kurzemē bija vienkāršs, maz rotāts – to darināja no lēta izejmateriāla. Vasaras darba brunčus darināja no bieza, rupja, nebalināta pakulu audekla, šuva ar ielocēm. Karstā laikā sievietes strādāja vienā kreklā, ap vidu apsienot prievīti. Ap galvu sēja pašaustu linu vai pirktu kokvilnas lakatiņu. Ja ikdienā valkāja nerakstītus kreklus, strādājot pie siena vākšanas vai muižas darbos, tika vilkti rakstīti jeb goda krekli. Ļaudīs ejot, vienmēr centās saģērbties labāk, nekā vienkāršu darbu darot. Vīrieši vasarā valkāja linu kreklu un pakulu bikses, vēsākā laikā – arī vesti. Galvā lika salmu cepuri. Kājas vīrieši aptina ar linu autiem, sievietes – ar sietavām, āva pastalas vai pītas lūku vīzes. Ja vien varēja, vasarā strādāja ar kailām kājām. Vēsākā laikā vilka vienkāršas, rupjas vilnas drēbes – brunčus, ņieburus, bikses, svārkus, vamžus, kamzoļus, uz pleciem lika rūtainas austenes.
Ja darba drēbes neviens īpaši netaupīja, tad GODA TĒRPUS ļoti taupīja un saudzēja visa mūža garumā. Rotātās tērpu daļas – izšūtās villaines, krekli, vainagi, jostas, goda cimdi, saktas – tika glabātas kā lieli dārgumi un nodotas mantojumā nākamajām paaudzēm. Dzimtā varēja uzkrāties pat 3, 4 un vairāku paaudžu goda tērpu piederumi, kas tika valkāti un nēsāti jaunajos apģērba komplektos. Tādā veidā goda tērpā varēja saglabāties gadsimtiem senas tradīcijas.
/sagat. pēc LATVIEŠU TAUTAS TĒRPI. KURZEME , Latvijas Vēstures muzejs, 1997/
Attēli no izdevuma LATVIEŠU TAUTAS TĒRPI. KURZEME, Latvijas Vēstures muzejs, 1997.
Foto no filmas "Latviešu kāzas Nīcā" 1931. g.
"Nīcē 1820." Vīriešu apģērbs. zīm J. Krēsliņš 1895. g.
Nīces Lejniece, zīm 1894. g. J. Krēsliņš.
No kreisās: Nīceniece un bārteniece. Foto: dunika.lv
Vīriešu tautastērpam praktiski nav gandrīz nekādu atšķirību Nīcas, Bārtas un Rucavas novados. Raksturīga galvassega ir ir melna vai tumši pelēka ratene ar zemu vai vidēji augstu dibenu. Ratenēm apkārt sien krāsainos sieviešu galvas lakatiņus. Kreklam ir plata izrakstīta un atlokāma apkakle. Biežāk sastopami ir krāsaini izšūti krekli, rotājumi balto darbu tehnikās ir sastopami retāk. Kreklu aizsprauž ar vienu mazu sudraba saktiņu vai aizsien ar zīda lakatiņu. Pāri lakatiņam, pēc sasiešanas, atloka apkakli. Senākie goda svārki ir balti. Tomēr 19.gs visparastākais audums svārkiem ir pelēkā vadmala. Šajā novadā nēsāti tikai garie un īsie svārki. Tomēr garos svārkus valkā samērā reti. Nīcā vīriešu goda tērpam pieder vai nu īsie un garie svārki kopā, vai arī garie svārki vien. Īsajiem svārkiem ir stāva, neatlokāma apkakle, kas kakla priekšdaļu atstāj neaizsegtu - krekla apkakle un krūtis parasti paliek redzamas. Īsos svārkus parasti valkā neapjostus. Toties garajiem svārkiem piederējās melna ādas josta ar misiņa sprādzi un apkalumiem. Goda svārki vienmēr izrotāti ar sīkiem uzšūtiem rakstiem melnā krāsā. Bikses baltas, galdos austas (drellis) vai no pelēkas vadmalas pašūtas. Tās nekad nebija platas. Zeķes - baltas un īsas, bez raksta. Zeķes vilka pāri bikšu galiem. Avots: valoda.ailab.lv
Foto: Zane Bitere/LETA
Bērnu tērpi
Foto: Zane Bitere/LETA
“Pie Nīcas vīru tērpiem ilgi strādājām ar Rīgas “Muduriem”, lai tie, kaut viena tipa, tomēr atšķirtos,” atklāja S. Pētersone un uzsvēra, ka arī 19. gadsimtā, tāpat kā šodien, cilvēki nestaigāja vienādos tērpos kā uniformās. Atšķirības šajos vīru tērpos ir tādās niansēs kā auduma tonis, jostiņa, izšuvums u.c. Arī bērnu tērpu ideju žūrija uzteikusi. Nīcas bērnu tērpos brunči ir strīpaini, nevis slavenie sarkanie. Tas tādēļ, skaidroja ansambļa vadītāja, ka senāk bērniem apģērbu gatavoja no pieaugušajiem vairs nederīgām drēbēm, lai ietaupītu. Un vēl pirms sarkanajiem Nīcas brunčiem atrastas liecības par strīpainiem. Tad nu tie varētu būt sarkano brunču nēsātājas vecvecmāmiņas brunči, no kuriem pašūts apģērbs bērniem." (https://www.liepajniekiem.lv/zinas/novados/skate-noverte-nicas-terpus/komentari/#komentari)
Otaņķu un Nīcas etnogrāfisko ansambļu dalībnieki 2019. gads
Māsas Margrieta Otaņķe (no kreisās) un Katrīna Radomišķe. Oriģinālais foto J.Deinats ~90.gadi
Meitas tērps (meitenei, vecumā, kad gatava iziet pie vīra)
Foto: Nezināms
Bērnu un jauniešu tērpi
Foto: Meitenes Nīcas tradicionālajos apģērbos. Grobiņas apriņķa Nīcas pagasts. Fotografēja Jānis Krēsliņš 1894. gadā. ZAE 6148. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums. (Fotografēts pie Rudes skolas (celta 1875. gadā), Rudē, Otaņķu pagastā)
Par meitas tērpu Nīcā arī te: LNKC Katram savu tautastērpu
Foto: Nīcas novada dome, 2019 (No kreisās: Alīda Vārna, viņas mazmeita Lelde Jagmina un mazmazmeita Helma Jagmina)
Nīcas novada svētku 2019 svētku parādes dalībnieki - Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis
Attēls: Latviešu tautas tērpi. II sēj. Kurzeme. 1997. 236.lpp. "489., 490. Līgavas tērps. Nīca. 19. gs. v. Vīrieša tērps. Nīca. 19. gs. v. Pie vīrieša tērpa komplekta: Krekls. Nīca. 19. gs. 2. p. Atdarināts pēc: Karnups A., Kivicka E. Novadu tērpi. - 97. lpp. Cepure. Rucava. 19. gs. Velta. Vilnas, ar samta apmali, h - 11 cm, 0-33 cm, malas pl - 8 cm. CVVM 27 601."
Avots:
Latviešu tautas tērpi. II sēj. Kurzeme. 1997. 237.lpp. "491. Brunči. Nīca. 19. gs. v. Atlasa audums. Nebalināti linu velki, vilnas audi, zem izšuvuma linu audi. Gar apakšmalu izšuvuma josla, pl - 7 cm: spodršuvums, svītru dūriens, kātu dūriens, ķēžu dūriens, pamatā ielocītais raksts šūts kā klājdūriens. Sarkanas vadmalas apmale, pl - 1,5 cm, rupja linu auduma padrēbe. Visā garumā līdz izšuvumam iepresētas 1,5 cm dziļas krokas. CVVM 10 582.
492. Brunči. Nīca. 19. gs. v. Atlasa audums. Nebalināti linu velki, vilnas audi. Gofrēti. Gar apakšmalu izšuvuma josla, pl - 7,5 cm, un sarkana tūka apmalojums: ielocītais raksts, spodršuvums, ķēžu dūriens. BDM 34 246: 1."
Nīcas tautastērps 1809.gads
""[..] Kad es 1809. [gadā] cēlos pār Bārtas upi - tas bija taisni kādā svētdienā -, es redzēju šī apgabala zemniekus viņu svētdienas apģērbā. Sievietēm uz galvas bija liela, smalka linu drāna, kuŗas gali nokaŗājās uz muguras. Viņu apģērbi bija daudzās krāsās; krūšu izgriezums un aproces bija nošūtas ar sidraba lentēm (Tressen). Pašas krūtis greznoja liels daudzums lielu un mazu, ļoti labi nostrādātu, sidraba sprādžu (Schnallen). Pār pleciem viņām bija sagšas (Shawls), kas bija uzliktas uz labās rokas pleca (auf dem rechten Oberarm) un sastiprinātas ar vienu lielu sidraba sprādzi - sakstine -. Bruņču un ņieburu (Kleider) modes krāsa bija zaļa. Vilnas drēbes (diese von Wolle) un sagšas bija b ija no balta vilnas auduma, un izrotātas ar krāsainu apmali (Borde). Kāju apģērbs sastāvēja no dzeltēnas ādas šņorējamām zandalēm - pastalām. Viņas valkāja divējas zeķes.
Vīrieši nēsāja īsas, ļoti baltas linu bikses, baltas zeķes un baltas linu vestes, kuŗas apņēma josta, saturāma ar misiņa sprādzi. Uz šīs sprādzes bija redzams briedis ģērbonī (im Schilde), varbūt kā Kurzemes ģērboņa daļa. Arī viņiem pastalas bija kurpju vietā. No Vidzemes zemniekiem tie stipri vien atšķīrās ar apaļu, diezgan malku (fein), slīpi uz auss (halb auf den Kopf) liktu platmali (Hut) un ar zināmu, stingru skatu. Tā bija ģērbti viselegantākie (die Elegants) no viņiem. Vecakie vīri bija ģērbušies rupjās, pelēkās vadmalas drēbēs, kuŗu paši bija pagatavojuši." O. Hūns
Lasītājam labi redzams, ka šeit aprakstītdivu novadu - kuršu ķoniņu un Nīcas - apģērbi. Apraksti ir skaidri un nepārprotami, un tie labi saderas kopā ar tagad pazīstamajiem turienes apģērbiem. Nīcas tērps no tagadējā atšķiŗas tikai ar nedaudzām sīkdaļām, piemēram, ar brieža attēlu uz vīriešu jostu sprādzēm, kas tagad retumis ir atrodami."
Avots: Dzērvītis A., Ģinters V., Ievads latviešu tautas tērpu vēsturē, R.- J.Grīnbergs 1936. 139.-140.lpp.
Sieviešu kolektīvs Nīcas pagasta tautastērpos. 1900.-1915. gads. Avots: Redzi dzirdi Latviju
Meitene no Nīcas pagasta tautastērpā. Portrets. Grobiņas apriņķis, 10.08.1913. Foto: Jānis Rieksts.
Pastkarte "Tautastērpi" - no kreisās: Lejaskurzemes vīru tērps, Nīcas līgavas tērps, Rucavas sievas tērps, Bārtas meitas tērps, Rucavas meitas tērps
. 
Foto no filmas "Latviešu kāzas Nīcā" 1931. g.
"Nīcē 1820." Vīriešu apģērbs. zīm J. Krēsliņš 1895. g.
Nīces Lejniece, zīm 1894. g. J. Krēsliņš.
Nīcenieces VII Dziesmu svētkos. Attēla avots te.
Nīcenieki toreizējā Uzvaras laukumā, IX Dziesmu svētku laikā. Attēla avots te.
Avots:
Nīceniece IX Dziesmu svētkos. Attēla avots te.
Foto: Otaņķu senlietu krātuve
Avots: Nīceniece 20. gs. Latviešu etnogrāfija 1969.g. 313.lpp.
Nīcas meitas un puiša tērps. Ekrānšāviņš no interneta vietnes lsm.lv
Ekrānšāviņš. Rīgas Modes muzejam dāvinātais Nīcas tautastērps.
Foto la.lv
Vīriešu tautastērpam praktiski nav gandrīz nekādu atšķirību Nīcas, Bārtas un Rucavas novados. Raksturīga galvassega ir ir melna vai tumši pelēka ratene ar zemu vai vidēji augstu dibenu. Ratenēm apkārt sien krāsainos sieviešu galvas lakatiņus. Kreklam ir plata izrakstīta un atlokāma apkakle. Biežāk sastopami ir krāsaini izšūti krekli, rotājumi balto darbu tehnikās ir sastopami retāk. Kreklu aizsprauž ar vienu mazu sudraba saktiņu vai aizsien ar zīda lakatiņu. Pāri lakatiņam, pēc sasiešanas, atloka apkakli. Senākie goda svārki ir balti. Tomēr 19.gs visparastākais audums svārkiem ir pelēkā vadmala. Šajā novadā nēsāti tikai garie un īsie svārki. Tomēr garos svārkus valkā samērā reti. Nīcā vīriešu goda tērpam pieder vai nu īsie un garie svārki kopā, vai arī garie svārki vien. Īsajiem svārkiem ir stāva, neatlokāma apkakle, kas kakla priekšdaļu atstāj neaizsegtu - krekla apkakle un krūtis parasti paliek redzamas. Īsos svārkus parasti valkā neapjostus. Toties garajiem svārkiem piederējās melna ādas josta ar misiņa sprādzi un apkalumiem. Goda svārki vienmēr izrotāti ar sīkiem uzšūtiem rakstiem melnā krāsā. Bikses baltas, galdos austas (drellis) vai no pelēkas vadmalas pašūtas. Tās nekad nebija platas. Zeķes - baltas un īsas, bez raksta. Zeķes vilka pāri bikšu galiem. Avots: valoda.ailab.lv
Foto: Zane Bitere/LETA
Foto: Zane Bitere/LETA
Māsas Margrieta Otaņķe (no kreisās) un Katrīna Radomišķe. Oriģinālais foto J.Deinats ~90.gadi
Foto: 2016.gads, Lelde Jagmina. Kreklam austas plecu siksnas, lindruks, samatota burste (mantoti no vecvecmāmiņas Maigas Bernātes "Piekšēnos")
Attēls: Latviešu tautas tērpi. II sēj. Kurzeme. 1997. 236.lpp. "489., 490. Līgavas tērps. Nīca. 19. gs. v. Vīrieša tērps. Nīca. 19. gs. v.
Avots:
Latviešu tautas tērpi. II sēj. Kurzeme. 1997. 237.lpp. "491. Brunči. Nīca. 19. gs. v. Atlasa audums. Nebalināti linu velki, vilnas audi, zem izšuvuma linu audi. Gar
Sieviešu kolektīvs Nīcas pagasta tautastērpos. 1900.-1915. gads. Avots: Redzi dzirdi Latviju
Meitene no Nīcas pagasta tautastērpā. Portrets. Grobiņas apriņķis, 10.08.1913. Foto: Jānis Rieksts.